ko zem sevis.
Viņš ar roku aptaustīja, tas bija viņa sievas vēdeklis. Piepeši viņš iedomājās par sievu.
— A, — viņš pēkšņi iekliedzās, it kā kvēlojoša dzelzs būtu viņam iegrūsta sirdī.
Tiešām, kopš stundas viņš bija domājis tikai par savu nelaimi, tagad piepeši viņa gara priekšā parādījās cita, vēl šausmīgāka aina.
Viņš sievu ar nepielūdzamu bardzību bija notiesājis uz nāvi, un viņa bija vāja sieviete, bez aizstāvja pret viņa cieto, vareno gribu, apmulsināta no bailēm un sirdsapziņas pārmetumiem, sadragāta no kauna, kuru viņai vīrs savas tikumības spilgtajā gaismā bija iztēlojis, — viņa varbūt mira šinī acumirklī.
Stunda bija pagājusi kopš viņas notiesāšanas, varbūt viņa tagad lūdza Dievu par saviem noziegumiem, varbūt rakstīja vēstuli, lai savu tikumiski skaidro laulāto draugu pazemīgi lūgtu piedot.
Vilfors otrreiz iekliedzās sāpēs un niknumā uz sevi.
— Ak, — viņš sauca, — šī sieviete tikai tāpēc kļuva par noziedznieci, ka nāca ar mani sakarā! Es izdvešu noziegumu, un viņai tas ir pielipis kā tīfs, kā mēris! Un es viņu sodīju, es iedrošinājos viņai sacīt: nožēlojiet un mirstiet! Es! Ak nē, nē, — viņai jādzīvo! Mēs bēgsim, atstāsim Franciju, skriesim līdz pasaules galam. Es viņai runāju par bendi! Mums jābēg, es viņai visā atzīšos, visas dienas es viņas priekšā zemošos un teikšu, ka arī es izdarīju noziegumu! Viņai jādzīvo, lai viņas ļaunums nobāl, salīdzinājumā ar manējo!
Un Vilfors atrāva karietes logu un uzsauca kučierim: — Ašāk, ašāk! — tik briesmīgā balsī, ka tas bailēs pielēca kājās.
Zirgi skrēja pilnos aulēkšos.
— Jā, jā, — atkārtoja Vilfors, jo tuvāk nāca savam namam, — viņai jādzīvo, jānožēlo un jāaudzina mūsu dēls, vienīgā ģimenes atvase. Viņa mīl dēlu, viņa dēļ tā noziedzās. Māte, kas tik ļoti mīlēja, nekad nevar gluži izmist. Mana sieva glābsies un paņems dēlu līdzi. Visus noziegumus es ņemšu uz sevi. Tas būs labs darbs, kaut viens vienīgais. Tas atvieglina sirdi.
Un pirmo reizi prokurors uzelpoja vieglāk.
Kariete iebrauca pagalmā.
Vilfors izlēca ārā; sulaiņi bija pārsteigti, redzot viņu tik ātri atgriežamies. Neviens viņam neteica ne vārda, visi klusu deva ceļu.
Viņš pagāja garām Nuartjē durvīm un caur pusatvērtajām durvīm pamanīja divas ēnas, bet nemiers dzina viņu tālāk.
Viņš devās augšup pa kāpnēm, kuras veda uz Valentīnas tukšo istabu un uz viņa sievas istabām.
Viņš aizslēdza kāpņu durvis.
— Neviens lai mūs netraucē, — viņš noteica pie sevis, — man viņai jāatzīstas un jāatklāj mans noziegums…
Durvis uz Vilfora kundzes istabām bija vaļā.
„Tā ir laba zīme," viņš nodomāja.
Un viņš iegāja salonā, kur katru vakaru Eduāram tika klāta gulta, jo, kaut gan viņš bija nodots pansijā, māte tomēr negribēja no viņa šķirties, un zēns ik vakarus nāca mājās.
— Nav neviena, — prokurors teica, istabā apkārt lūkodamies, — laikam viņa ir guļamistabā.
Viņš steidzās pie durvīm. Tās bija aizšautas. Prokurors nodrebēja.
— Eloīze! — viņš sauca. Likās, ka istabā kaut kas kustās.
— Kas tur ir? — jautāja kāda baJss.
Likās, it kā Vilfora kundzes balss skanētu vājāk nekā parasti.
— Atver, atver! — sauca Vilfors. — Es tas esmu.
Bet, neskatoties uz viņa saucienu, durvis tomēr netika atvērtas. Vilfors ar kājas spērienu izlauza durvis. Pie durvīm uz buduāru stāvēja viņa sieva.
Viņa bija bāla, viņas vaibsti sapostīti, acis lūkojās briesmīgi stīvi.
— Eloīze! Eloīze! — viņš iesaucās. — Kas ir ar tevi, runā? Jaunā sieva pastiepa pret viņu stīvu roku.
— Ir izpildīts, mans kungs, — viņa teica dobji. — Ko jūs vēl no manis prasāt?
Un viņa saļima uz grīdas.
Vilfors piesteidzās pie viņas un satvēra sievas roku. Roka, cieti saķērusi, turēja mazu flakonu, Vilfora kundze bija mirusi.
Gluži apstulbis šausmās, prokurors atlēca atpakaļ līdz durvīm un uzlūkoja līķi.
— Mans dēls! — viņš piepeši iekliedzās. — Kur ir mans dēls? Eduārs! Un viņš metās lejā pa kāpnēm.
Viņa balsī bija dzirdamas tādas dziļas sirds izbailes, ka apkalpotāji pieskrēja klāt.
— Mans dēls — mans dēls — kur ir Eduārs? — jautāja prokurors. — Kur Eduārs?
— Jaunais kungs nav lejā, cienījamais kungs, — atbildēja sulainis.
— Laikam viņš rotaļājas dārzā, palūkojaties aši!
— Nē, cienījamā kundze pirms kādas pusstundas aicināja jauno kungu pie sevis, un kopš tā laika viņš lejā nav bijis.
Auksti sviedri apklāja Vilfora pieri, kājas negribēja vairs klausīt, domas sāka jukt.
Streipuļodams viņš devās atkal pa kāpnēm augšā.
Istabā gulēja viņa sievas līķis; saukt viņš baidījās, lai netraucētu nāves mieru.
— Eduār! Eduār! — viņš stenēja.
Neviens neatbildēja.
Prokurors pagāja soli uz priekšu.
Līķis gulēja pie pašām buduāra durvīm, Eduāram vajadzēja būt iekšā. Mirusī māte likās apsargājam savu bērnu, un stingrām, plaši atvērtām acīm, noslēpumaini ironisku smaidu uz lūpām viņa skatījās uz prokuroru.
Durvis bija tikai pievērtas, varēja redzēt atvērtas klavieres un pusi no zilā dīvāna.
Uz šā dīvāna gulēja zēns.
Laikam viņš dusēja.
Nelaimīgais tēvs priekā iekliedzās. Viņš gribēja paķert bērnu un bēgt, bēgt.
Vilfors atgādināja nāvīgi ievainotu tīģeri, kura salauztie zobi rokas viņa pēdējā brūcē.
Viņš vairs nebaidījās nekādu ļaunu zīmju, nedz spoku. Viņš pārlēca pāri līķim, it kā būtu lēcis pāri liesmojošam sārtam.
Viņš paņēma bērnu savās rokās, sauca, kratīja — nekādas atbildes. Viņš berzēja bērna rociņas, skūpstīja viņa pieri, raudzīja sirdi — tā vairs nepukstēja!