Monte-Kristo iztrūcies atkāpās.
Un, it kā baidīdamies, ka šā nolādētā nama sienas varētu sagāzties un viņu sadragāt, Monte-Kristo metās uz ielas, otru reizi šaubīdamies, vai viņam bija tiesības tā darīt, kā viņš darījis.
— Ak, diezgan, diezgan, — viņš teica, — glābsim pēdējo!
Kad Monte-Kristo ienāca savā namā, viņš sastapa Moreli, kurš kā ēna maldījās apkārt, ilgodamies pēc tā brīža, kad viņam tiktu atļauts mirt.
— Sagatavojies, Maksimiliān, — teica Monte-Kristo, — rīt mēs atstāsim Parīzi.
— Vai mums šeit nav nekā vairs ko darīt?
— Nē, — atteica Monte-Kristo, — lai Dievs dod, ka es nebūtu jau par daudz darījis.
Nākamajā dienā viņi atstāja Parīzi tikai Batistena pavadīti. Haide bija paņēmusi līdzi tikai Alī, Bertučio palika pie vecā Nuartjē.
XV
Nams Melānas alejā
Monte-Kristo un Maksimiliāns vēl aizgāja atvadīties no Jūlijas un Emanuēla.
— Vai tad jūs tūdaļ ceļosit? — izbijusies iesaucās Jūlija.
— Mūsu ceļa rati jau stāv durvju priekšā, — atbildēja Monte-Kristo, — piecās dienās man jābūt Romā.
— Un vai tu arī brauksi uz Romu, Maksimiliān? — jautāja Emanuēls.
— Es eju, kur grāfs mani ved, es vēl mēnesi viņam piederu, — atbildēja Maksimiliāns, bēdīgi smaidīdams.
— Ak, — iesaucās Jūlija, — viņš lauž mums sirdi ar vienaldzību un apslēptām skumjām. Ak, grāf, kaut jūs spētu viņam dot atkal prieku!
— Par mēnesi viņš atgriezīsies laimīgs un smaidošs, — atbildēja Monte-Kristo.
Maksimiliāns tikai nicīgi pasmīnēja.
— Atļaujiet mums vēl visu izteikt, grāf! — iesaucās Jūlija.
— Ak, kundze, — teica Monte-Kristo, satverdams viņas rokas, — jūs man nevarētu nekad visu teikt, ko es lasu jūsu acīs, ko jūsu labā sirds domājusi. Man vajadzēja aizbraukt bez atvadīšanās, bet es esmu vājš cilvēks, es to nespēju, man bija jāredz savu līdzcilvēku sirsnīgais, līksmais skatiens, kas izstaro pateicību, bez tā man tagad būtu vai jāizmist, jāšaubās pašam par sevi, — jūs man atdodat atkal spēku. Es ari esmu tik patmīlīgs, ka lūdzu jūs: neaizmirstiet mani, jūs mani draugi, jo laikam gan mēs nekad vairs neredzēsimies.
— Ak, nerunājiet tā, nerunājiet tā! — iesaucās Emanuēls un Jūlija ar asarām acīs. — Jūs atstājat mūs kā labais eņģelis, kurš uz zemes parādījies, lai nestu svētību!
— Ak nē, mani draugi, — teica Monte-Kristo, — es biju nācis nest postu, es nepelnu jūsu apbrīnu un dievināšanu; bet es gribēju labu. Neaizmirstiet mani!
Un, skūpstīdams Jūlijas rokas un apkampdams Emanuēlu, viņš atvadījās no šā nama, kur valdīja skaidra, mierīga laime. Morelis klusi viņam sekoja.
— Atdodiet mana brālim prieku! — vēl čukstēja Jūlija.
Kad Monte-Kristo un Morelis kāpa ratos, piesteidzās Alī, gluži sviedriem pārplūdis — kā no gara ceļa.
— Nu, — jautāja grāfs. — Vai tu nāci no Haides un biji pie sirmgalvja? Turēji vēstuli tā, ka viņš varēja to lasīt?
Alī paklanījas.
— Un ko viņš teica?
Alī attēloja savā sejā sirmgalvja seju un slēdza acis, kā Nuartjē mēdza darīt, kad gribēja sacīt: „jā".
— Labi, tātad viņš pieņem un visu zina, — teica Monte-Kristo.
Viņš lika braukt, un rati aši aizripoja.
Kad viņi izbrauca no Parīzes, jau bija nakts. Monte-Kristo lika ratiem apstāties un izkāpa, atstādams Moreli ratos.
Nakts bija gaiša. No pakalna viņš redzēja Parīzes klajumu guļam kā lielu, drūmu jūru, miljoniem uguņu līdzinājās fosforescējošiem viļņiem. Ilgi Monte-Kristo lūkojās uz šo lielo kausējamo krāsni, kur neskaitāmas domas griežas, kausējas, veidojas, lai tad no. šā aprijošā bezdibeņa iekustinātu visu pasauli. „Lielā Bābele," viņš domāja, „nav sen, ka iegāju tavos vārtos. Es domāju, ka likteņa roka mani vada. Ar sāpēm krūtīs, ar smagu atziņu, ka esmu par vāju, ka ar viena cilvēka spēku nepietiek, lai pārvērstu visu dzīves kārtu, lai atriebtu tūkstošgadu ļaunumus un noziegumus, lai gandarītu apspiestajiem un vārgajiem, lai izlīdzinātu visas mokas un sāpes. Mana gaita šeit ir pabeigta, bet notikumi norisinājās citādi, nekā es biju domājis un gribējis. Pār mani pāri vēlās viļņi, kurus es biju sacēlis un domājis pārvaldām. Es gribēju labu, es sev nekā negribēju, bet es maldījos, lai mani glābj tās pateicības valgās, labās acis, kas mani izvadīja no šīs Bābeles, lai mani glābj mīlestība, kas visu izlīdzina, jo arī atriebība, ļaunu sodīdama, pati dara ļaunu. Piedod man, mīlestība, kā es gribēju piedot, bet nespēju pret likteņa varu. Liktenis lai atved lielāko, pašu tautu, kas manu darbu novedīs līdz galam!"
Vēlreiz viņa skatiens kā nakts ģēnijs pārlaidās pār Parīzi un plašo klajumu, tad Monte-Kristo iekāpa ratos, un drīz tie pazuda aiz pakalna.
Abi ceļotāji klusēdami turpināja savu ceļojumu.
Pēdīgi Monte-Kristo teica:
— Vai jūs nožēlojat, Moreli, ka esat man sekojis?
— Parīzē dus Valentīna, un, Parīzi atstādams, es Valentīnu pametu otru reizi.
— Maksimiliān, — teica Monte-Kristo, — draugi, kurus mēs esam zaudējuši, nedus zemē, bet mūsu sirdīs, lai mūs visur pavadītu. Man sirdī divi draugi — mans tēvs un mans skolotājs, ka es šaubos, es prasu no viņiem padomu, ja esmu ko labu darījis, man par to viņiem jāpateicas. Jautājiet savu sirdsbalsi, Morei!
— Mans draugs, mana sirdsbalss ir skumja un sola man tikai nelaimi.
— Tā domā tik vāji gari, tie redz visu caur sēru plīvuru; dvēsele pati sev rada savu debess apvārsni. Jūsu dvēsele ir drūma, un jūs redzat drūmu debesi.
— Tā varbūt ir taisnība, — atteica Morelis un atkal nogrima domās.