— Diezgan, diezgan, Edmon! — teica Mersedese. — Es biju vienīgā, kas jūs pazina, es biju arī vienīgā, kas jūsu lomu saprata, un šī vienīgā jūs apbrīnoja. Jūs tufēja un vadīja jūsu tiesības, tās jūs arī attaisnos, jūs esat nācis pie jaunas ticības, un līdz ar to jums nāks jauns spēks tās labā cīnīties. Paļāvība uz sevi un uz savu spēku jūs glābs, tā atsvērs visas jūsu kļūdas un trūkumus. Ir tikai viena ticība — ticība sev, kā tikai viens trūkums — gļēvulība un vājība, kurš posta katru darbu un neļauj pacelties uz augšu un iekarot jauno dzīvi. Bet jūs esat stiprs! Tagad sakiet man ardievas, Edmon, mums jāšķiras!
— Ko jūs vēlaties, Mersedese, pirms mēs šķiramies? — teica Monte- Kristo.
— Tikai vienu, — lai mans dēls būtu laimīgs!
— Un jūs, Mersedese?
— Ak, man nekas nav vajadzīgs, es dzīvoju šeit starp diviem kapiem, viens ir Edmona Dantesa, mana mīļākā, kurš jau sen ir tur. Jā, es viņu mīlēju, šis vārds nenāk vairs par manām lūpām, bet mana sirds viņu atce- rās, un ne par ko pasaulē es negribētu zaudēt šo atmiņu. Kā ir bezdibenis starp mani un manu pagātni, tā ir bezdibenis starp jums un citiem vīriešiem, manas lielākās mokas, ka man jāsalīdzina un ka nerodu pasaulē nevienu, kas līdzinātos sargam un viņu atsvērtu. Bet ir otrs kaps tam vīram, kuru Edmons Dantess nonāvējis. Es nevaru nokaušanu nosodīt, bet nevaru pārstāt par nokauto lūgt Dievu.
— Jūsu dēls būs laimīgs, — lēni teica Edmons.
— Tad arī es būšu laimīga.
— Bet — kā jūs dzīvosit?
Mersedese rūgti pasmaidīja.
— Ak, es nevaru strādāt, bet mazais krājums, kuru es atradu dārzā, mani pilnīgi nodrošina.
— Mersedese, — teica Monte-Kristo, — jūs bijāt pārak augstsirdīga, kad atsacījāties no visas mantas, jo lielākā daļa taču bija jūsu taupības nopelns…
— Es zinu, ko jūs gribat sacīt, bet, Edmon, mans dēls man to neatļaus.
— Bez jūsu dēla ziņas es arī neuzdrošinātos neko darīt, bet, ja viņš nebūs pretī, tad atļaujiet arī jūs!
— Ak, Edmon, liktenis mani par daudz bieži locījis un lauzis, man vairs nav savas gribas.
— Ak, Mersedese, nevajag liktenim padoties, vajag to izpētīt un locīt, tāpēc mums dots mūsu gars un griba!
— Nelaimīgais, — iesaucās Mersedese, — vai jūs tā runājat ar mani? Kad es tā domātu, ak, kas tad atliktu vēl, kā tikai izsamist!
Monte-Kristo nobālēja un nolaida acis šo dziļo sāpju priekšā.
— Vai jūs man nesacījāt uz redzēšanos? — viņš pēdīgi teica, roku sniegdams.
— Uz redzēšanos, — nopietni teica Mersedese, — tas lai jums pierāda, ka es ceru.
Un, vēlreiz viņam cieši acis ieskatījusies, viņa devās pa kāpnēm augšā un pazuda.
Monte-Kristo ilgi un sērīgi noskatījās viņai nopakaļ, tad ari viņš lēni atstāja namu un devās uz ostu.
Mersedese neredzēja, kā viņš aizgāja; viņas acis sekoja tālajam kuģim, kas aiznesa viņas dēlu pāri jūrai.
Un tomēr viņa neviļus klusi un trīsoši čukstēja: — Edmon! Edmon!
XVI
Pagātne
Ar saplosītu sirdi Monte-Kristo atstāja namu, kurā palika Mersedese, ko tas laikam nekad vairs neredzēs.
Kopš mazā Eduāra nāves Monte-Kristo bija ļoti pārvērties.
Lēnajā, līkajā ceļā sasniedzis savas atriebības augstāko pakāpi, viņš redzēja otrā pusē pretī rēgojamies šaubu bezdibeni. Viņa saruna ar Mersedesi bija viņu dziļi aizkustinājusi, viņš bija vēl stiprāk sajutis šaubu sāpes, un dzirdētie mierinājuma vārdi nebija vēl spējuši nogrimt līdz viņa dvēseles dziļumiem.
Bet tāds vīrs kā Monte-Kristo nevarēja ilgi nodoties šaubām un grūtsirdībai, kuras gan maziem gariem dod zināmu īpatnību, bet cēlus garus nokauj. Monte-Kristo apņēmās vēlreiz tuvumā aplūkot savu pagātni un smelt no tās sev atbildi, viņš vēl nenoprata, ka atbildi viņam bija jau devusi cēlā sieviete, kura viņu mīlēja.
„Atceries, tu atdzimušais vīrs, savu pāgātni!" viņš domāja pie sevis. „Vai tev neiet kā tiem cilvēkiem, kas sapnī tiek ievainoti? Viņi aplūko un aptausta savus ievainojumus un neatceras, kad tos guvuši. Es tagad pagātni redzu citādā gaismā, jāredz tā, kāda tā bija. Par daudz dimantu, zelta un laimes apstaro šodien tā spoguļa stiklu, caur kuru grāfs Monte- Kristo aplūko Edmonu Dantesu. Apslēp šos dimantus, aptumšo zeltu, izdzēs starus! Tu, bagātais, atrodi nabago, tu, brīvais, ieraugi sagūstīto cietumnieku, tu, laimīgais, — vārdzēju un cietēju, tu, atdzimušais, — līķi!"
Nogrimis savās domās, Monte-Kristo gāja pa to pašu ielu, pa kuru pirms divdesmit četriem gadiem viņu veda žandarmi. Šie jautrie, dzīvības pilnie nami bija toreiz viņam drūmi, mēmi, aizslēgti.