Viņš gāja tālāk pa to pašu ceļu, līdz nonāca līdz tai vietai ostā, kur viņš tika sēdināts laivā, lai vestu uz Ifas cietumu. Tanī vietā bija vairākas laiviņas, Monte-Kristo iesēdās vienā un lika airēties uz lfu.
Laiks bija skaists, saule staroja pilnā skaidrībā, jūras spogulis bija mierīgs un gluds, tālu pie apvāršņa slīdēja kuģi. Visa apkārtne bija kā zeltā iemērkta, un tomēr Monte-Kristo gara acīm redzēja tikai nakti un vienu spožu gaismiņu Katalānās pie Mersedeses. Viņš domāja, kā viņš bija cīnījies ar žandarmiem, pārvarēts un kā šautenes stobra gals tika viņam likts pie pieres.
Pilienu pa pilienam kā avoti rudenī atkal piepildās pēc karstas vasaras, tā Monte-Kristo sirdī atkal iesūcās vecais rūgtums.
Kad viņš ieraudzīja Ifas pili, Monte-Kristo iedrebējās no jauna, it kā viņš piepeši būtu sava nāvīgā ienaidnieka spoku ieraudzījis.
Viņš piestāja pie pils.
Monte-Kristo atcerējās, ka šī bija tā pati vieta, kur viņš reiz bija izkāpis, tas pats kraujums, kur kareivji viņu ar šauteņu resgaļiem bija augšā uzdzinuši un uzstūmuši.
Toreiz Edmonam Dantesam ceļš bija licies briesmīgi garš, grāfs Monte- Kristo atrada, ka tas ir ļoti īss.
Kopš Jūlija revolūcijas Ifas pilī vairs netika ievietoti cietumnieki, viens vienīgs sargs atradās šeit, lai neielaistu kontrabandistus, viens vienīgs slēdzējs uzņēma ziņkārīgos, lai tiem rādītu šo šausmu pieminekli.
Kad Monte-Kristo atkal redzēja šo briesmu vietu, atkal kāpa lejā pagrabos pa tumšajām trepēm, iegāja cietuma kamerā, viņa miesas drebēja un viņa bālā seja kļuva līķa bāla.
Monte-Kristo apjautājās, vai neesot vēl kāds cietumsargs no tiem laikiem, bet nebija vairs neviena, visi bija pārcēlušies uz citurieni.
Sargs, kurš viņu vadāja apkārt, bija iestājies darbā tikai 1830. gadā.
Monte-Kristo ienāca pats savā kamerā.
Dienas gaisma tik tikko iespiedās caur šaurajiem lodziņiem. Viņš redzēja to vietu, kur toreiz bija stāvējusi gulta, un vietu, kur abats Faria bija izracis caurumu, kurš gan bija aizmūrēts, bet vēl nojaušams.
Monte-Kristo ceļi sāka trīsēt. Viņš atsēdās uz soliņa.
— Vai par šo cietumu zina vēl kaut ko stāstīt bez tā, ka šeit smaka Mirabo? — jautāja Monte-Kristo. — Vai kas sevišķs nav noticis šinīs briesmīgajos pagrabos, kurus uzlūkojot, jāšaubās, ka varēja tur ieslodzīt dzīvus cilvēkus?
— Jā, mans kungs, — teica sargs, — tieši par šo kameru sargs Antons man stāstīja ļoti dīvainu stāstu.
Monte-Kristo atkal nodrebēja: tas bija bijis viņa sargs. Viņš bija gandrīz vai aizmirsis viņa seju un vārdu, bet piepeši viņš to redzēja savā priekšā ar lielu atslēgu saišķi, kuru dzirdēja skanam.
Monte-Kristo neviļus pagriezās, jo viņam likās, it kā parādītos Antona ena.
— Vai lai es kungam atstāstu to notikumu? — jautāja vedējs.
— Jā, — teica Monte-Kristo.
Un viņš uzlika roku uz spēji pukstošās sirds.
— Šo cietumu, — iesāka vedējs, — pirms daudziem gadiem apdzīvoja kāds ļoti bīstams politiskais noziedznieks, jo bīstamāks tāpēc, ka viņš bija ļoti gudrs. Kāds cits reizē ar viņu bija ieslodzīts, kāds nabags, ārprātīgs, gluži nekaitīgs priesteris.
— Ak jā, ārprātīgais, — teica Monte-Kristo, — un kāda tad bija viņa ārprātība?
— Viņš solīja miljonus, ja viņu atlaistu brīvā.
— Vai abi cietumnieki varēja redzēties?
— Ak nē, kungs, tas bija cieši noliegts, bet viņi abi izraka eju un tā savienoja abas kameras.
— Kurš tad no cietumniekiem to izdarīja?
— Nu, protams, tas jaunais, stiprais cilvēks; nabaga abats jau bija tik vājš un viņa gars bija tā sabeigts, ka viņš tādas lietas nemaz nebūtu spējis iedomāties.
„Ak, tie aklie," nodomāja Monte-Kristo.
— Jā, jaunais cilvēks izraka eju, ar ko, nav zināms, — turpināja vedējs, — bet eja bija, lūk, šinī vietā.
Un viņš ar lukturi rādīja uz to vietu sienā.
— Ak jā, tiešām, — teica Monte-Kristo.
— Cik ilgi turpinājusies šo abu cietumnieku satikšanās, nav zināms. Bet reiz vecis palika slims un nomira. Uzminiet nu, ko darīja jaunais!
— Nu?
— Viņš ienesa mirušo šinī istabā, ielika viņu savā gultā ar seju pret sienu, tad iegāja abata istabā, aizbāza ejas caurumu un ielīda pats tanī maisā, kurā bija iebāzts mironis. Nu, vai jūs kaut ko tamlīdzīgu esat dzirdējis?
Monte-Kristo aizvēra acis, viņš vēl sajuta to šausmīgo aukstumu, kas viņu bija pārņēmis miroņa maisā.
Vedējs turpināja savu stāstu:
— Uzklausiet nu, kāds bija viņa nodoms; viņš laikam domāja, ka arī Ifas cietumā miroņi tiek apbedīti zemē, un cerēja zemi pacelt un izlīst ārā; bet par nelaimi Ifā miroņi netiek zemē apbedīti. Šeit miroņi ar smagumiem pie kājām tika iesviesti jūrā un nogremdēti. Tā izgāja arī mūsu cietumniekam. Otrā rītā īstais mironis tika atrasts jaunā cilvēka gultā, un nu viss noskaidrojās. Ļaudis, kuri iemeta domāto līķi jūrā, apgalvoja, ka esot dzirdējuši briesmīgu kliedzienu, kuru ūdens tomēr drīz apslēpis viļņos.
Monte-Kristo smagi elpoja, sviedri pilēja no viņa pieres, nāves trīsas sažņaudza viņa sirdi.
— Nē, — viņš čukstēja, — nē, tās šaubas, kuras es jūtu, vai man bija tiesība atriebties, bija tikai aizmiršanas sākums, bet tagad sāpes no jauna sarauj manu sirdi un pilda to ar atriebību.
— Un cietumnieks? — skaļi jautāja Monte-Kristo. — Vai par viņu nekur un nekas nav dzirdēts? \
— Nē. — viņš ir nogrimis dibenā un uz vietas bijis pagalam, tas nabaga vīrs!
— Jūs viņu žēlojat?
— Jā. Viņš bijis jūrnieks un ieslodzīts par politisku noziegumu par labu Napoleonam.
— Vai nav zināms viņa vārds?
— Nē, viņu sauca tikai par Nr. 34.