Tas bija viņa lielais darbs par Itālijas savienošanu vienā lielā, brīvā valstī.
Monte-Kristo aši paņēma grāmatu, viņa skatiens atdūrās vispirms uz virsrakstu, viņš lasīja:
„Tu pūķim izrausi viņa zobus, un lauvu tu samisi zem savām kājām, saka Tas Kungs!"
— Ak, — čukstēja Monte-Kristo, — tā ir atbilde, pateicos, manu tēv, pateicos!
Un viņš izņēma mazu grāmatiņu, kurā bija desmit tūkstoši franku, un deva tos sargam.
— Jūs to man dodat?
— Jā, bet ar norunu, ka jūs to neatverat, pirms es neesmu aizgājis.
Un, atrasto dārgumu paslēpdams uz savām krūtīm, Monte-Kristo atkal
uzkāpa gaismā un devās uz savu laivu.
— Uz Marseļu! — viņš uzsauca laiviniekam.
Stīvi viņš nolūkojās uz šausmīgo cietumu.
— Nelaime pār tiem, — viņš teica, — kas tur ieslodzīja dzīvus cilvēkus, savus labākos dēlus, kuri gribēja labu un laimi nest cietējiem!
„Nē," domāja Monte-Kristo, „es nebiju vainīgs, ka atriebos, nepilnīga bija mana atriebība, jo es tikai sevi atriebu, katram tā jāatriebj sevi, visiem jāatriebj visi; šīs manas šaubas izzūd, — tikai to es nesapratu, ka ar atsevišķu atriebšanos nav nekas panākts, jānāk jaunai cīņai! Jānāk jaunai dzīvei! Es derēšu jaunai dzīvei!"
Un neviļus, braucot garām Katalānām, viņa lūpas čukstēja citu vārdu, ne to, kuru viņam Katalānas citkārt mēdza atsaukt atmiņā. Šis vārds bija — Haide.
Nonācis Marseļas ostā, Monte-Kristo devās uz kapsētu, lai tur atkal satiktos ar Moreli.
Arī viņš pirms desmit gadiem bija meklējis šinī kapsētā kapu, bet velti; viņš, atgriezdamies bagāts, nevarēja atrast tēva kapu, kurš bija miris badā.
Morelis gan bija licis uzlikt krustu vecajam Dantesam, bet krusts ar laiku bija satrunējis, un kapracis bija galu galā to sadedzinājis malkas vietā, kā jau vispār kaprači mēdz darīt.
Vecais Morelis pats bija dabūjis rūpīgi koptu kapa vietu, jo viņa bērni par to gādāja.
Divi marmora pieminekļi norādīja, kur gulēja viņš un viņa laulātā draudzene.
Šeit Monte-Kristo atrada Maksimiliānu dziļās sāpēs nogrimušu un lūkoja viņu mierināt.
— Vai jūs vēlaties palikt vēl kādas dienas Marseļā, Maksimiliān? — jautāja Monte-Kristo.
— Man nav vairs nevienas vēlmes, — atbildēja jauneklis, — bet es ceru, ka gaidīšana šeit man būtu vieglāka nekā kaut kur citā vietā.
— Tad es atstāšu jūs šeit, — teica Monte-Kristo. — Jūs neaizmirsīsit savu solījumu?
— Ak, grāf, es aizmirsīšu, man viss ir vienalga!
— Nē, Morei, jūs esat goda vīrs, jūs neaizmirsīsit.
— Ak, grāf, apžēlojaties, es esmu tik nelaimīgs!
— Es pazinu vīru, kas bija vēl daudz nelaimīgāks.
— Tas nevar būt!
— Ak, — teica Monte-Kristo, — tas ir lielākais pierādījums cilvēku augstprātībai, ka ikviens domā, ka ir visnelaimīgākais.
— Bet kas var būt nelaimīgāks kā tas, kas pazaudējis savu vienīgo zemes virsū!
— Klausieties, Morei, — teica Monte-Kristo, — es pazinu viru, kas tāpat visu savu laimi bija dibinājis uz sievieti. Viņš ar viņu saderinājās, kad piepeši sātans aizrāva viņu no tās sāniem un iemeta cietumā.
— Ak, cietumu atstāj pēc nedēļām, mēnešiem, pēc gada!
— Viņš tur smaka četrpadsmit gadus! — teica Monte-Kristo.
Morelis notrīsēja.
— Četrpadsmit gadus!
— Četrpadsmit gadus, — atkārtoja grāfs, — arī viņš toreiz uzskatīja sevi par nelaimīgāko cilvēku un gribēja sevi nonāvēt.
— Nu? — jautāja Morelis.
— Notika kāds no ikdienišķiem brīnumiem, un viņš palika dzīvs un beigās iznāca no sava kapa tika liels, varens un bagāts. Viņa pirmās c^omas bija par mīļoto tēvu, — tēvs bija miris.
— Arī mans tēvs ir miris, — teica Morelis.
— Jā, bet viņš mira savu bērnu rokās. Viņa tēvs mira viens, badā, un, kad dēls desmit gadus pēc viņa nāves meklēja viņa kapu, viņš to nevarēja atrast.
— Ak! — iesaucās Morelis.
— Šis dēls bija nelaimīgāks nekā jūs, Morei!
— Bet viņam palika vismaz sieviete, kuru viņš mīlēja.
— Jūs maldāties, draugs, — teica Monte-Kristo.
— Vai viņa bija mirusi? — iesaucās Morelis.
— Vēl ļaunāk nekā mirusi, — viņa bija neuzticīga un bija apprecējusi sava saderinātā vajātāju. Jūs redzat — arī kā mīlētājs viņš bija nelaimīgāks par jums.
— Un šis vīrs atkal kļuva laimīgs?
— Vismaz mierīgs, un vēl cer kļūt laimīgs.
Jauneklis nolaida galvu.
— Piektā oktobra dienā es sagaidu jūs Monte-Kristo salā, — teica grāfs. — Kuģis „Eross" aizvedīs jūs turp, tikai sakiet kapteinim savu vārdu, Morei!
— Jūs atstājat mani?
— Jā, man ir darīšanas Itālijā, un es atstāju jūs vienatnē ar jūsu sāpēm, vienu ar to ērgli ar varenajiem spārniem, kuru Dievs sūta saviem izredzētajiem, lai tos atvestu pie viņa. Stāsts par Ganiinēdu nav pasaka, Maksimiliān, tikai alegorija.
Morelis pavadīja Monte-Kristo līdz ostai, un atvadīdamies viņi apkampās.
XVII
Pepino
Tai paša laikā, kad Monte-Kristo aizbrauca uz Marseļu, kāds vīrs ar ekstrapastu no Florences steidzās uz Romu tik ātri, cik vien iespējams, jo citādi pievērstu sev ļaunas aizdomas.
Viņš bija ģērbies brūnos ceļa virssvārkos, zem kuriem varēja redzēt spīdam Goda Leģiona sarkano lentīti. Pēc sarkanās lentītes un izrunas varēja pazīt francūzi, jo viņš itāliski prata tikai mūzikas tehniskos apzīmējumus un domāja šo trūkumu pilnīgi aizpildīt ar pasaules valodu — franču — tēvu valodu.
Lad viņš bija sasniedzis Stortu, no kurienes var saredzēt Romu, viņš necik necentās palūkoties uz mūžīgo pilsētu, viņš turpat izvilka kabatas grāmatiņu, izņēma kādu papīru un teica: „Labi, viss ir kārtībā!"