— Nu, — viņš sacīja, pagriezies pret izbrīnījušos dēlu, — es pabeidzu pārģērbšanos. Vai tu domā, ka tava policija mani tagad pazīs?
— Nē, tēv, — čukstēja Vilfors, — es, vismaz ceru, ka tā jūs nepazīs.
— Tad, mīļais Žerar, — turpināja Nuartjē, — es domāju, ka tu būsi tik prātīgs un iznīcināsi lielas, kuras es šeit atstāju.
— Nomierinieties, tēv, — sacīja Vilfors.
— Jā, jā, tagad man šķiet, ka tev ir taisnība un ka tu man patiesi izglābi dzīvību; bel esi mierīgs, es tev drīz vien par lo atmaksāšu.
Vilfors papurināja galvu.
— Vai tu neesi par to pārliecināts?
— Es vismaz ceru, ka jūs maldāties.
— Vai tu redzēsi karali?
— Varbūt.
— Vai tu gribi viņa acīs būt par pravieti?
— Nelaimes pravieši liek ļauni uzņemti galmā, tēv.
— Nu, savā laikā arī viņiem ir taisnība; un, ja nāk otrā restaurācija, tad tu vēl vari kļūt par lielu vīru.
— Ko tad lai es saku karalim?
— Saki viņam: Majestāte, jūs tiekat maldināts, kad jums stāsta par armijas un pilsētas domām. Tas, kuru jūs dēvējat par Korsikas velnu un kuru Nevērā vēl sauc par uzurpaloru, to jau Lionā sauc par Bonapartu un Grenoblē par karali. Jūs viņu uzskatāt par vajātu bēgli, bet viņš nāk tik ātri kā ērglis. Kareivji, kurus jūs domājat badā nomirušus un slāpēs nobeigušos, dienu no dienas pieaug skaitā. Brauciet projām, majestāte, atstājiet Franciju viņas īstajam valdniekam, tam, kurš lo nav nopircis, bel iekarojis! Dodieties projām, majestāte, ne tāpēc, ka jūsu dzīvība varētu nokļūt briesmās, — jūsu pretinieks ir augstsirdīgs diezgan, lai jums parādītu žēlastību, bel tāpēc, ka Sv. Ludviķa brāļadēlam būtu ļoti pazeminoši par savu dzīvību pateikties Arkolas, Marengo un Austerlicas uzvarētājam." Saki viņam to Žerār, vai labāk — nesaki nekā! Slēp savu ceļojumu, nelielies ar to, kāpēc tu esi šurp atbraucis un ko tu darīji Parīzē! Ņem
pasta zirgus un dodies, cik ātri vien iespējams, projām! Ņem pasta zirgus un dodies, cik ātri vien iespējams, projām! Iebrauc Marselā nakti, ieej mājā no sētas puses un sēdi mierīgi, savā istabā ieslēdzies, jo šoreiz — es tev zvēru — mēs sāksim darboties kā stipri ļaudis, kuri pazīst savus ienaidniekus. Tagad ej, mans dēls, mans mīļais Žerār, es gādāšu, ka tu vēl paturi savu vietu. Tad tu man vari varbūt vēl otrreiz glābt dzīvibu, ja politiskā vētra tevi kādreiz cel un mūs gāž. Dzīvo sveiks, mans mīļais Žerār, nākamreiz apmeties pie manis!
Un Nuartjē, sacijis šos vārdus, izgāja tikpat mierigi, kā viņš bija izturējies pa visu šo uztraucošās sarunas laiku.
Vilfors bāls un sajucis pieskrēja pie loga, pacēla aizkaru un redzēja, ka Nuartjē bez uztraukuma izgāja cauri caur ļaudīm, kuru bija sapulcējies vēl vairāk un, kuri glūnoši slapstījās uz ielu stūriem un kuri varbūt bija tur nolikti, lai apcietinātu cilvēku ar melnām ūsām, zilu mēteli un cepuri ar platām malām.
Vilfors palika pie loga stāvam, tik tikko elpodams visu laiku, kamēr vien tēvs bija redzams. Tad viņš metās pie atstātajiem drēbju gabaliem, paslēpa pašā čemodāna dibenā melno kaklautu un zilo mēleli, saburzīja platmali un pabāza to zem skapja, salauza gabalos niedres nūju un iesvieda to ugunī, apvilka ceļa apģērbu un uzlika ceļa cepuri, pasauca savu sulaini, aizmaksāja viesnīcā un metās ratos, kuri jau viņu gaidīja. Lionā viņš dzirdēja, ka Bonaparts jau sasniedzis Grenobli; visur ļaudis bija ļoti, ļoti uztraukušies, bet viņš tik steidzās uz Marseļu, visu briesmu mocīts, kādas plosa ļauna, patmīlīga karjerista sirdi.
XII
Simts dienas
Puartjē bija labs pareģotājs, un nolikumu drīz vien norisinājās tā, kā viņš lo bija sacijis. Katrs zina šo atgriešanos no Elbas, divainu, brīnumainu, kurai līdzigas nav vēsturē un laikam ari nebūs nākotnē.
Ludviķis XVIII tikai vāji prata pretoties šim briesmīgajam sitienam: viņa neuzticība ļaudīm atņēma viņa ticību notikumiem. Monarhijas valdi- ba, kura tik tikko Francijā bija u/.cclta, šaubījās savā vēl necietajā pamatā, un viens vienīgs mājiens no Napoleona puses sagrāva drupās visu šo ēku, nejauku maisījumu no veciem aizspriedumiem un jaunām idejām. Pateicība ordeņa veidā, kuru Vilfors bija dabūjis no karaļa, bija ne vien nederīga, bet pat bīstama, un viņš bija diezgan gudrs neuzkārt sev jauno ordeni.
Napoleons, protams, būtu atņēmis prokurora palīga vietu Vilforam, ja par viņu nebūtu aizlūdzis viņa tēvs, Nuartjē, kurš tagad bija varena persona pie Simts dienu pusgalma tiklab to briesmu dēļ, kurās bija devies, kā arī to pakalpojumu dēļ, kurus bija sniedzis. Tā bijušais žirondists, 1793. gadā vajātais, 1806. gadā jau Napoleona senators, tagad izrādīja protekciju tam, kas vakar kā rojālists bija viņam palīdzējis izvairīties no sagūstīšanas.
Visa Vilfora vara šajā ķeizarvalsts īsajā pastāvēšanas laikā aprobežojās tikai ar to, kā vislabāk apslēpt noslēpumu, kuru Dantess varēja atklāt.
Vilfors pats bija noturējies vietā, tikai karaliskais prokurors bija ticis atlaists kā rojālistu piekritējs, un demokrāti sāka vajāt savus agrākos vajātājus, kuri tagad neuzdrošinājās ne no mājām iziet.
Pateicoties Napoleona pārnākšanai no Elbas, godīgais kuģa īpašnieks Morelis, kurš, kā jau teikts, piederēja pie demokrātiskās, zemākām šķirām draudzīgās partijas, tagad bija lielā cieņā un, kaut gan nebija ieguvis lielu varu, būdams pārāk apdomīgs un pabailīgs — kā jau visi cilvēki, kas ar daudz pūlēm un pamazām nākuši pie mantas, tomēr spēja tik daudz kā pacelt savu balsi par labu kaut dažam labam; viņš tagad tiešām pieprasīja Dantesa brīvlaišanu.