Rati beigās iebrauca Romā un apstājās pie spāņu viesnīcas.
Pastrini kungs, mūsu vecais paziņa, uzņēma viesi.
Viesis izkāpa, pasūtīja sev krietnas pusdienas un apjautājās pēc bankas nama „Tomsons un Frenčs" adreses, kuru viņam tūdaļ pasacīja, jo banka ir visiem labi pazīstama.
Banka atradās Bankas ielā pie Pētera baznīcas.
Romā tanī laikā pasta ratu pienākšana bija notikums. Desmit jauni Marija un Graha pēcnācēji basām kājām, saplīsušām piedurknēm, bet, lepni un skaisti nostājušies, aplūkoja ceļotāju, ratus un zirgus.
Tiklīdz ceļotājs bija iegājis viesnīcā, jau visi zināja, no kurienes un kāpēc viņš atbraucis. Kad francūzis pēc kāda laiciņa iznāca no viesnīcas, lai dotos uz banku, viņam pa gabalu sekoja kāds vīrs.
Kad ceļotājs iegāja bankas namā, ari šis vīrs viņam sekoja.
— Vai Tomsona un Frenča kungi ir runājami? — jautāja francūzis.
— Kā lai es jūs pieteicu, kungs? — jautāja kāds sulainis.
— Barons Danglārs.
— Lūdzu, nāciet līdzi! — teica sulainis.
Abi iegāja iekšā.
Vīrš, kurs bija Danglāram sekojis, apsēdās bankas uzgaidāmajā istabā. Pēc laiciņa komijs, kurš sēdēja šai istabā rakstīdams, redzēdams, ka palicis viens ar ienācēju, teica:
— Ā, tu atnāci, Pepīno?
— Jā, — tas īsi atteica.
— Tu pie šā resnā ceļotāja esi saodis naud/i?
— Mums tika dota ziņa.
— Tātad tu zini, ka viņš ir šurp atbraucis?
— Jā, viņš grib izņemt kādu naudas summu, tikai es nezinu, cik daudz.
— To tu driz vien uzzināsi, draugs.
— Labi, bet nesaki atkal kā viņureiz — nepareizu summu!
— Ko? Par ko tu runā, par to angli, kas nesen šeit izņēma trīstūkstoš dālderu?
— Nē, tas bija pareizi, un mēs to naudu atradām, bet tad krievu kņazs…
— Nu?
— Nu, tu biji teicis 30000 liru, un mēs atradām tikai divdesmit divus tūkstošus.
— Jūs laikam nebūsit pratuši meklēt.
— Luidži Vampa pats savām rokām meklēja.
— Tad kņazs varbūt būs samaksājis kādu parādu.
— Ko nu! Krievs ies tev parādus maksāt!?
— Varbūt būs tāpat naudu izšķērdis?
— Tas var būt.
— Bet nu man jāiet uzzināt, cik francūzis saņem, citādi viņš vēl aizies un es nezināšu.
Pepīno pamāja ar galvu, izvilka pātaru krelles un sāka skaitīt pātarus, kamēr komijs iegāja iekšā.
Pēc desmit minūtēm komijs iznāca priekā starojošs. Nu? — jautāja Pepīno.
— Smalki, smalki! "— tas teica. — Apaļa summa!
— Pieci vai seši miljoni, vai ne?
— Kā tu zini?
— Uz grāfa Monte-Kristo rēķina…
— Tu zini arī vārdu?
— Ar kredītu uz Romu, Venēciju vai Vīni…
— Tā ir, — teica komijs, — kas tev tik sīki teica?
— Es jau tev teicu, ka mums agrāk paziņoja.
— Un kāpēc tad tu nāci pie manis?
— Lai skaidri zinātu, vai šis ir tas vīrs.
— Šis ir tas pats. Pieci miljoni, branga summa, Pepīno, ko?
— Jā.
— Mums nekad tik daudz nebūs. 14*
— Vismaz druskas mums atlēks, — mierīgi teica bandīts.
— Cst! Tur viņš nāk!
Komijs atkal ķērās pie spalvas, Pepīno — pie pātaru krellēm.
Durvīs parādījās Danglārs, priekā straojošs, baņķieris pats viņu pavadīja.
Rati stāvēja jau pie durvīm; viegli kā jauneklis Danglārs ielēca ratos.
Čičerone, ceļa vedējs, uzkāpa pie kučiera, Pepīno piemetās ratu pakaļā.
— Vai, ekselence, nevēlaties apskatīt Pētera baznīcu? — jautāja čičerone.
— Kāpēc? — atteica Danglārs.
— Nu, tāpat tikai paskatīties!
— Es neesmu šurp atbraucis, lai tāpat paskatītos, — atteica Danglārs un vēlreiz aptaustīja savu piepildīto naudas maku.
— Kurp tad vēlaties, ekselence?
— Uz viesnīcu.
— Viesnīca „Pastrīni"! — čičerone uzsauca kučierim.
Desmit minūtes vēlāk Danglārs jau iegāja savā istabā, kamēr Pepīno izstiepās viesnīcas priekšā uz kāda sola, iečukstēdams kādam puikam ausī dažus vārdus, un tas tūdaļ metās uz Kapitolija pusi.
Danglārs bija piekusis, viņa mērķis bija panākts, viņš bija mierīgs, nolika savu dārgo naudas maku zem spilvena un ļāvās miegam.
Pepīno bija daudz laika, viņš spēlēja, zaudēja trīs dālderus un apmierinājās ar kādu pudeli Orvietas vīna.
Otrā dienā Danglārs uzmodās vēlu, labi pabrokastoja, un, tā kā viņš nebija atbraucis uz Romu tikai tāpat vien paskatīties, tad viņš tūdaļ pēc pusdienas lika jūgt zirgus.
Bet zirgi bija aizjūgti tikai pulkstens divos, un pase tika atnesta no policijas tikai pulkstens trijos.
Pa to laiku pie viesnīcas bija salasījies liels pulks slaistu un skatītāju.
Barons kā uzvarētājs gāja caur šo ļautiņu rindām, kuri sauca viņu par ekselenci, lai dabūtu naudas gabalu.
Barons jutās glaimots un izdalīja sīku naudu.
— Pa kuru ceļu brauksim? — jautāja pastnieks.
— Uz Ankonu!
Danglārs vispirms gribēja braukt uz Venēciju, kur izņemt daļu naudas, un tad doties uz Vīni, lai tur saņemtu pārējo daļu.
Tā kā Vīne, kā viņam tika teikts, esot jautra pilsēta, tad viņš nolēma tur apmesties uz dzīvi.
Tiklīdz viņš bija pabraucis trīs jūdzes pa Campagna romana, tā satumsa.
Danglārs jautāja pastniekam, cik tālu esot līdz nākamajai pilsētai.
„Non capiscol"* tas atteica.
Rati ripoja tālāk.
— Pirmajā stacijā es pārgulēšu nakti, — nomurmināja Danglārs.
Zirgi bija brangi, rati — mīksti, un barons nomierinājās un iesēdās omulīgāk — uz dusu.
Vispirms viņš kādas minūtes desmit domāja par savu sievu Parīzē, tad desmit minūtes par saviem kreditoriem, kurus tik viekli piešmaucis, un tad, kad vairs nebija par ko domāt, viņš mierīgi iesnaudās.