Palaikam uz nelīdzenā ceļa kāds grūdiens viņu uzmodināja, bet viņš redzēja, ka vēl aizvien tādā pašā ātrumā brauc pa to pašu Kamoaņas līdzenumu. Nakts bija tumša, lietaina, auksta, un visprātīgākais bija gulēt, ko Danglārs arī darīja, kad dažas reizes bija velti mēģinājis iztaujāt pastnieku, kurš aizvien tikai atbildēja:
„Non capisco\"
Piepeši rati apstājās. Danglārs domāja, ka jau ir nonācis pie mērķa, atvēra acis un lūkojās caur karietes logu, jo domāja, ka būs kādā pilsētā vai ciemā. Bet viņš neieraudzīja nekā cita, kā nelielas mūra drupas un trīs četrus vīrus.
Danglārs gaidīja, ka nāks pastnieks vai stacijas turētājs, bet neviens nenāca, zirgi tika nojūgti, neviens neprasīja pasta naudu. Barons atvēra logu, bet kāda spēcīga roka atgrūda viņu atpakaļ, un rati ar jauniem zirgiem devās ceļā.
Nesaprotu.
Barons no sākuma briesmīgi pārbijās, bet tad saņēmās.
— Ē! — viņš teica pastniekam, — ē, mio carol* šos abus vārdus barons bija atcerējies no tām romancēm, kuras viņa meita dziedāja kopā ar sinjoru Kavalkanti.
Bet mio caro neatbildēja…
Danglārs atkal atvēra logu.
— Ē, draugs, kur mēs esam? — viņš sauca, izbāzdams galvu caur logu.
„Dentro la tēstai" — iesaucās pretī kāda nopietna, pavēloša balss.
Barons tik daudz saprata, ka dentro Ja testa nozīmēja: „Ievelc galvu
iekšā!" Viņš, kā redzams, ātri vien sāka iemanīties itāļu valodā.
Viņš paklausīja, bet — ne bez nemiera, un ar katru minūti šis nemiers auga, tā ka drīz vien viņa galva, kura vēl tik tikko bija bijusi tukša no domām, tagad dunēja vien no dažādiem prātojumiem, kuri varēja baņķieri tādā stāvoklī kā Danglārs uzturēt pilnīgi nomodā.
No bažām un pirmā uztraukuma viņš sāka ļoti labi redzēt, bailes dubultoja redzes spējas, bet tad visu apklāja kā plīvurs.
Danglārs redzēja mētelī ietinušos vīru jājam ratiem labā pusē.
„Vai tik tas nav žandarms?" domāja Danglārs. „Vai varbūt franču valdība telegrāfiski likusi mani apcietināt?"
Danglārs apņēmās šīm bailēm darīt galu.
— Kur jūs mani vedat? — viņš jautāja.
„Dentro la testa," teica tā pati draudošā balss.
Danglārs palūkojās pa kreisi; arī tur jāja kāds vīrs.
Auksti sviedri klāja baņķiera pieri.
— Es esmu noķerts! — viņš čukstēja.
Un viņš atgāzās atpakaļ ratos, šoreiz nevis lai gulētu, bet gan lai pārdomātu.
Mirkli vēlāk uzlēca mēness.
Danglārs bailīgi palūkojās pa logiem. Viņš redzēja vēl to pašu līdzenumu ar romiešu ūdensvadien, bet ūdensvadi šoreiz bija pa kreisi un ne pa labi — kā agrāk.
Mans dārgais.
Viņš saprata, ka brauc atpakaļ uz Romu.
— Ak, nelaime! — viņš murmināja. — Romas policija mani izdos franču valdībai!
Rati brauca briesmīgā ātrumā.
Stunda baronam pagāja vienās bailes; pēdīgi viņš ieraudzīja tumšu, drūmu masu savā priekšā.
„Tā laikam ir Roma," viņš nodomāja.
Bet rati piepeši nogriezās sānis.
„Ak, mani neved uz pilsētu, tad es neesmu kritis valdības rokās… ak, ak…"
Viņam mati no bailēm sacēlās stāvus.
Viņš atminējās briesmu stāstu par romiešu laupītājiem, kurus tēloja Albērs un kuram neviens nebija gribējis ticēt.
— Varbūt tomēr laupītāji?
Piepeši rati sāka skaļi rībēt, viņi brauca pa cietāku ceļu, gar malām pacēlās dīvaini monumenti un pieminekļi.
Rati piepeši apstājās.
Durvis tika atvērtas.
„Scendi\"[6] pavēlēja balss.
Danglārs tūdaļ izkāpa; viņš vēl nerunāja itāliski, bet, kā redzams, jau saprata.
Ne dzīvs, ne miris viņš lūkojās apkārt.
Četri vīri stāvēja ap viņu, pastnieku ieskaitot.
Viens pēc pavēles gāja uz priekšu.
Danglārs tika bīdīts aiz viņa, trīs pārējie gāja iepakaļ.
Ejot Danglārs manīja, ka pēc zināmiem ceļa gabaliem ir nolikti it kā sargi.
Pēc kādām desmit minūtēm gājiens pienāca pie kāda pakalniņa un koku pudura.
Danglārs apstājās un gribēja kaut ko sacīt.
„Avanti\u * sauca pavēlošā balss.
Šoreiz Danglārs vēl vieglāk saprata, jo kāds no laupītājiem viņu lēni pagrūda no mugurpuses.
Vedējs, mūsu pazīstamais Pepīno, aši kā ķirzaka lodāja pa krūmiem.
Piepeši viņš pie kādas krūmiem apaugušas klints palika stāvot.
Klints atvērās, un Pepīno iegāja iekšā; Danglāra pavadoņi arī viņu iebīdīja iekšā.
Danglārs, kurš nu vairs nešaubījās, ka viņam ir darīšana ar laupītājiem, izturējās kā vīrs, kurš bailēs kļuvis dūšīgs.
Viņš drošsirdīgi aizmiedza acis un, neskatoties uz savu resnumu, sekoja Pepīno šaurajā ejā.
Izlīdis pa caurumu, viņš atkal atvēra acis.
Ceļš šeit bija plats, bet tumšs. Tagad, drošībā juzdamies, Pepīno aizdedzināja lāpu.
Lēni kāpjot lejā pa šauro eju, viņi beigās nonāca pie krustceļa.
— Kas tur? — uzsauca sargs.
— Draugi, — atteica Pepīno. — Kur ir virsnieks?
— Tur! - rādīja sargs uz kādu klintī iecirstu zāli, kura bija apgaismota.
— Labs loms, virsniek! — teica Pepīno.
Un, paņēmis Danglāru aiz rokas, viņš to ieveda virsnieka istabā.
— Vai šis ir tas vīrs? — jautāja virsnieks, lasīdams Plularha grāmatu „Aleksandra Lielā dzīves gājums."
— Jā, virsniek, tas pats ir.
— Rādi viņu šurp!
Pēc šīs pavēles Pepīno piegrūda savu lāpu tik tuvu Danglāra sejai, ka tas izbijies atsprāga atpakaļ.
Vislielākās izbailes bija lasāmas barona vaigā.