— Ak, ekselence, jūs pats gribat savu nāvi, samaksājiet, tad jūs varat ēst.
— Bet ar ko tad lai es saņiaksāju, nerr? Vai tad tu domā, ka piecus tūkstošus zelta gabalu var kabatā līdzi nēsāt?
— Ak, jums kabatā ir pieci miljoni, ekselence, — teica Pepīno, — par to naudu jūs varat apēst piecdesmit vistas.
Danglārs nodrebēja, no viņa acīm nokrita it kā apsējs, viņš beigās sašuta.
— Tātad, — viņš teica, — es vismaz varētu pieēsties, kad to summu samaksātu?
— Protams, — teica Pepino.
— Bet kā >tad es varu samaksāt? — jautāja Danglārs, vieglāk elpodams.
— Pavisam vienkārši; jums ir kredīts pie Tomsona un Frenča, Bankas ielā Romā, dodiet man čeku par 4998 zelta gabaliem pie šiem kungiem, un mēs būsim saņēmuši samaksu.
Tā Danglārs arī darīja.
— Še, — viņš teica nopūzdamies un pasniegdams čeku.
— Labi, šeit ir vista.
Danglārs vaidēdams grieza vistu, tā par tik lielu summu likās pārāk vāja.
Pepino aši paņēma čeku, iebāza to kabatā un pabeidza ari savas pusdienas.
XIX
Piedošana
Nākamajā dienā Danglārs vēl bija izsalcis, gaiss šinī alā bija tik sauss, bet taupīgais baņķieris tomēr domāja, ka šodien varēs iztikt bez naudas izdošanas, labs nama saimnieks būdams, viņš bija pusi vistas uzglabājis un paslēpis kādā kaktā.
Bet, tiklīdz viņš bija paēdis, kā sajuta lieliskas slāpes; par to viņš nemaz nebija domājis.
Viņš cīnījās ar slāpēm, līdz mēle sāka piekalst pie žokļiem.
Pēdīgi viņš nespēja vairs pretoties šīm mokām un sauca.
Sargs atvēra durvis, tas bija cits bandīts.
Danglāram bija vairāk uzticības Pepīno.
— Te es esmu, ekselence, — tas teica atsteigdamies, — ko vēlaties?
— Dzert!
— Ekselence, taču zina, — teica Pepīno, — ka vīns Romas apkārtnē ir ļoti dārgs.
— Labi, tad dodiet ūdeni! — teica Danglārs, kurš vajadzības gadījumā bija ar mieru palikt par sātībnieku.
— Ā, ekselence, ūdens ir šeit vēl retāk atrodams.
— Nu, saprotu, saprotu, — teica Danglārs dusmodamies, bet tomēr jokodams, — tātad, lūdzu, man glāzi vīna!
— Es jau jums teicu, ekselence, ka mēs pa daļām un sīkumiem ne- pārdodam, — nopietni atbildēja Pepīno.
— Tātad dodiet pudeli vīna!
— Kādu šķirni?
— Vislētāko.
— Visiem viena cena.
— Un kāda tā ir?
— Divdesmit pieci tūkstošu franku par pudeli.
— A, — ar dziļu rūgtumu teica Danglārs, — sakiet labāk, ka gribat mani izlaupīt, tas ies ātrāk nekā šādi gabalu pa gabalam.
— Jā, var gan būt, — teica Pepīno, — ka tāds ir kunga nolūks.
— Kungs, kas tas ir?
— Tas, kuram jūs vakar tikāt priekšā stādīts.
— Kur viņš ir?
— Šeit.
— Es vēlētos viņu redzēt.
— To var izdarīt.
Dažus mirkļus vēlāk Danglāra istabā ienāca Luidži Vampa.
— Jūs vēlējāties ar mani runāt? — viņš vaicāja.
— Jūs esat to vadonis, kas mani šurp atveda? — jautāja Danglārs.
— Jā.
— Kādu izpirkšanas naudu jūs no manis vēlaties?
— Tos piecus miljonus, kas jums ir kabatā. Danglāra sirds sāpīgi sažņaudzās.
— Bet, — viņš stomījās, — tā ir visa mana manta, atliekas no milzīgās bagātības. Ja jūs man atņemat šo naudu, tad jūs mani nogalināt.
— Mums ir aizliegts izliet jūsu asinis.
— Ak, kas jums to aizliedzis?
— Tas, kuram mēs paklausām.
— Vai jūs kādam paklausāt?
— Jā, mūsu pavēlniekam.
— Es domāju, ka jūs esat pavēlnieks?
— Es esmu pavēlnieks šiem vīriem, bet cits ir mans pavēlnieks.
— Un vai tas pavēlnieks arī kādam paklausa?
— Jā.
— Kam?
— Dievam.
— Es jūs nesaprotu.
— Tas var būt.
— Un jūsu pavēlnieks jums licis šādi ar mani apieties?
— Jā.
• — Kāds ir viņa nolūks?
— To es nezinu.
— Bet tā visa mana nauda tiks izlietota?..
— Tas ir ļoti ticami.
— Runāsim prātīgi: vai jūs gribat vienu miljonu?
— Nē.
— Divus?
— Nē.
— Trīs miljonus? Četrus — ko? Četrus miljonus, es jums tos došu, ja mani atlaidīsit brīvībā!
— Kāpēc jūs mums solāt piecu miljonu vietā četrus? — teica Luidži Vainpa. — Tā būtu skaidra krāpšana, baņķiera kungs.
— Ņemiet visu, ņemiet visu, — kliedza Danglārs, — un tad nogaliniet mani!
— Bet nomierinieties, mans kungs, jūs tā uzbudināties, ka dabūsit lielisku apetīti un vienā laidienā apēdīsit veselu miljonu, esiet mazliet taupīgāks!
— Bet kad man nu vairs nav naudas, ar ko maksāt? — kliedza Danglārs gluži kā ārprātā.
— Tad jums vajadzēs ciest badu.
— Man vajadzēs ciest badu? — stomījās miljonārs.
— Laikam gan, — vienaldzīgi atteica Vampa.
— Bet jūs jau teicāt, ka negribat mani nokaut?
— Nē.
— Un gribat man likt badā nomirt?
— Tas ir kas cits.
— Ak, jūs, nežēlīgie blēži, — kliedza Danglārs, — es jūsu nelietīgo nodomu izjaukšu, lai tad arī jāmirst, mociet mani, nokaujiet mani, es jums vairs nedošu savu parakstu!
— Kā jums patīk, mans kungs, — teica Vampa.
Virsnieks i/gāja, un durvis tika aizlēgtas.
Danglārs sašutis metās gultā.
Kas bija šie briesmīgie cilvēki? Kas bija tas redzamais un kas tas neredzamais pavēlnieks? Kādi nolūki viņam bija? Kāpēc viņš nevarēja atpirkties kā kurš katrs cits.
Ā, zināms, ātra nāve bija labs līdzeklis pievilt savus niknos ienaidniekus, kuri aiz nesaprotamas atriebības tā izturējās pret viņu.
Jā, bet mirt!
Pirmo reizi savā dzīvē Danglārs domāja par nāvi vienlaikus ar bailēm un ilgām.