Tad viņš domāja par bēgšanu.
Bet sienas bija klints, viena vienīga izeja, un tās priekšā spēcīgs sargs un aiz tā vesels pulks tādu pašu vīru, visi apbruņoti. Viņš vienīgais — bez ieročiem.
Divas dienas viņš turējās pie savas apņemšanās nedot savu parakstu, tad viņš prasīja ēst un atdeva veselu miljonu.
Vakariņas bija smalkas un lieliskas, bet par vienu miljonu viņš bija nabagāks.
Kopš tā laika visa viņa dzīve bija virkne sāpīgu piedzīvojumu. Viņš bija tik daudz izcietis, ka negribēja vairs ilgāk ciest un izpildīja visas prasības.
Kādu pēcpusdienu, kad viņš bija paēdis kā savās laimes dienās, viņš pārskaitīja savu naudu, un, ak, viņam atlika tikai piecdesmit tūkstošu franku.
Tad ar viņu notika savāda pārvērtība: viņš, kas bija pazaudējis piecus miljonus, lūkoja glābt atlikušos piecdesmit tūkstošus un nosprieda labāk paciest visas mocības nekā atdot šo pēdējo naudu.
Viņa cerības jau atgādināja ārprātu; viņš sāka lūgt Dievu, lai notiktu kāds brīnums par labu šiem piecdesmit tūkstošiem, lai šī ala sagāztos vai lai pāvesta kareivji atrastu laupītājus.
Beigās viņš sāka raudāt.
Tā pagāja trīs dienas. Palaikam viņam uznāca murgi, viņš redzēja nabadzīgu istabiņu un uz cisām guļot sirmgalvi nāves cīņā.
Arī šis sirmgalvis mira badā.
Ceturtajā dienā viņš vairs nebija cilvēks, bet gan dzīvs līķis.
Atlikumus un druskas no savām pusdienām viņš rūpīgi uzlasīja no grīdas un grauza kauliņus.
Viņš lūdzās Pepino un solīja viņam tūkstoš franku par kumosu maizes. Tas neatbildēja.
Piektajā dienā viņš aizvilkās līdz durvīm.
— Vai tad jūs esat cilvēki? — viņš sauca. — Vai tad gribat nokaut mani, kas ir jūsu brālis?
Neviens neatbildēja.
— Ak, mani agrākie draugi, mani draugi! — viņš čukstēja. Un viņš pakrita uz grīdas.
Bet piepeši viņš uzlēca atkal kājās.
— Virsnieku! — viņš sauca. — Virsnieku!
— Te es esmu, — teica Vampa, piepeši parādīdamies. — Ko jūs vēlaties?
— Ņemiet manu pēdējo naudu, — stomījās baņķieris, pasniegdams sa- ' vu kabatas grāmatiņu, — ļaujiet man šinī alā dzīvot, es nemaz negribu
būt brīvs, tikai dzīvot, dzīvot!
— Tātad jūs ļoti ciešat? — jautāja Vampa.
— Es ciešu nežēlīgi.
— Un tomēr ir cilvēki, kas vēl vairāk cietuši nekā jūs.
— Es neticu.
— Apdomājiet jeclass="underline" kas badā nomiruši!
Danglārs domāja par mirstošo sirmgalvi, kurš viņam murgos bija rādījies.
Viņš sita galvu pret zemi un dobji vaidēja.
— Jā, — viņš pēdīgi teica, — tā ir taisnība, ir ļaudis, kuri vēl vairāk cietuši nekā es, bet viņi vismaz bija mocekļi.
— Vai jūs nožēlojat? — jautāja drūma, nopietna balss, kuras skaņa lika Danglāra matiem stāvus sacelties.
Viņš raudzīja saredzēt, kas' tas tāds runātājs, un aiz bandīta ieraudzīja lielu, mēteli ietinušos vīru.
— Ko lai es nožēloju?
— To ļaunu, ko jūs esat darījis! — teica tā pati balss.
— Ak, es nožēloju, es nožēloju! — kliedza Danglārs. Un viņš plūca sev matus.
Piepeši viņš pazina to vīru.
— Grāfs Monte-Kristo! — viņš iesaucās, nobālēdams vēl vairāk nekā agrāk no bada un raizēm.
— Jūs maldāties, es neesmu grāfs Monte-Kristo.
— Kas tad jūs esat?
— Es esmu tas, kuru jūš esat nodevis, pārdevis, postā grūdis, kuram jūs līgavu esat aizvīlis, kuram jūs tēvu esat bada nāvē iedzinis. Es esmu tas, kuram vajadzēja krist, lai jūs varētu kāpt, un tomēr es jums piedodu, jo arī man vajadzīga piedošana. Es esmu Edmons Dantess.
Danglārs briesmīgi iekliedzās, tad viņš saļima.
— Piecelieties, — teica Dantess, — jūsu dzīvība ir glābta, jūsu abi līdzvainīgie nebija tik laimīgi: viens ir pats nonāvējies, otrs ir zaudējis prātu! Jums pāri palikušos piecdesmit tūkstošus franku jūs varat paturēt, tie pieci miljoni, kurus jūs nozagāt hospitāļiem, nezināma persona tiem ir atdevusi.
— Un tagad ēdiet un dzeriet, šovakar jūs esat mans viesis, — teica Luidži Vampa. — Tiklīdz jūs būsit paēdis, jūs esat brīvs.
Danglārs palika guļot zemē, kamēr Dantess aizgāja. Tad viņš piecēlās un redzēja tikai pa katakombām aizejam kādu tumšu tēlu, kura priekšā visi bandīti dziļi klanījās. Danglāru pēc Monte-Kristo pavēles Vampa lieliski pacienāja un tad labos ratos aizveda uz ceļa.
Kāda liela koka pavēnī viņu atstāja vienu. Danglārs nezināja, kur viņš atrodas. Kad ausa diena, Danglārs, izslāpis būdams, uzmeklēja kādu avotiņu.
Pieliekdamies nodzerties, viņš ieraudzīja, ka viņa mati bija kļuvuši gluži balti.
XX
Oktobra piektā diena
Bija aptuveni seši vakarā, rudens saules pēdējie stari apzeltīja jūras zaļganos viļņus.
Kuģis strauji slīdēja uz priekšu, kaut vējš tik tikko pūta. Kuģa priekšgalā stāvēja jauns cilvēks, kurš cītīgi skatījās uz drūmām, stāvām klinšu kraujām, kas pacēlās no jūras.
— Vai tā ir Monte-Kristo sala? — jautāja jauneklis.
— Jā, ekselence, mēs drīz būsim tur, — atbildēja kapteinis.
Dažas minūtes pēc tam uz salas varēja redzēt uzliesmojam ugunis, kurām sekoja šāviena rībiens.
— Tā ir zīme no Monte-Kristo, — teica kapteinis. — Vai negribat atbildēt?
Un viņš pasniedza jauneklim pielādētu šauteni, no kuras tas izšāva gaisā.
Desmit minūtes vēlāk viņš iebrauca nelielā ostā, kur jaunekli jau sagaidīja laiva. Nedaudzos acumirkļos viņi bija pie krasta, un jauneklis izlēca malā. Jau bija satumsis.
Piepeši kāds uzlika roku jauneklim uz pleca un teica: