— Grāf, jūs esat man devis savu goda vārdu, — vēsi teica Morelis, — un tagad pulkstenis ir pusdivpadsmit.
— Morei, ko tu domā? Manā namā?
— Tad ļaujiet man aiziet, — drūmi teica Morelis, — vai arī man būs jādomā, ka jūs mani mīlat ne manis, bet sevis dēļ.
Viņš piecēlās.
— Tu gribi to, Morei, — teica Monte-Kristo, un viņa seja staroja, — tu esi nelokāms, tu esi ļoti nelaimīgs, tikai brīnums spētu tevi glābt. Apsēdies!
Monte-Kristo piegāja pie maza skapīša, kuru atslēdza ar zelta atslēdziņu, izņemdams no tā sudraba kastīti. Kad tā bija atvērta, viņš izņēma mazu zelta trauciņu ar kādu zaļganu substanci.
— Še ir, ko tu vēlējies, ko es solīju, — viņš teica Morelim, pasniegdams mazā zelta karotītē tam šo vielu.
Monte-Kristo arī pats paņēma no zelta trauciņa karotīti šīs vielas.
— Ko jūs gribat darīt, draugs? — iesaucās Morelis, satverdams Monte- Kristo roku. — Jūs nedrīkstat to darīt, ko es daru, jums vēl jādzīvo! Tādam spēkam kā jums nav brīv velti zust! Es varu iet, mani šeit nekas netur, es steidzos pie Valentīnas.
Un Morelis lēni ieņēma noslēpumaino vielu.
Tad abi klusēja.
Nedzirdami ienāca Alī, atnesa tabalu un kafiju un atkal pazuda.
Maz pamazām sāka dzist lampas, kuras turēja marmora statujas, un arī smaržas no kvēpināmiem traukiem likās kļuva vājākas.
Monte-Kristo uzlūkoja Maksimiliānu un pustumsā redzēja tikai viņa acis spīdam.
Bezgalīgas sāpes likās pārņemam jauno cilvēku, tad drīz aprimstam, krāsas un veidi sāka zust, siena likās atveramies.
— Draugs, — viņš dvesa, — es jūtu, ka mirstu — paldies!
Viņš sniedza roku grāfam, bet tā noslīdēja.
Viņam vēl likās, it kā Monte-Kristo laipni, kā tēvs bērnam, uzsmaida. Tad tas šķita kļūstam lielāks.
Morelis apreibis un noguris pakustējās savā krēslā, tad miegs pārņēma viņa locekļus. Viss viņā dusēja, tikai viens sapnis dzīvoja.
Monte-Kristo atvēra durvis.
Žilbinoša gaisma no blakusistabas ieplūda zālē, kurā gulēja Morelis.
Uz sliekšņa parādījās skaista sieviete, bāla, bet maigi smaidoša kā žēlastības eņģelis. ^
„Vai man jau atveras debesis," domāja jauneklis, „eņģelis līdzinās tam, kuru es pazaudēju."
Ar saliktām rokām parādība smaidīdama tuvojās.
— Valentīna!.. Valentīna!.. — sauca Morelis savā sirdī, bet viņa lūpas vairs nespēja nevienas skaņas izdvest.
Valentīna piesteidzās viņam klāt.
— Viņš sauc jūs, — teica grāfs no savas dusas dziļuma, — jūs viņam uzticējāt savu likteni, nāve gribēja jūs šķirt, bet nāve tika pārvarēta. Jūs tagad esat atradusies, lai nekad nešķirtos. Viņš jūsu dēļ gāja nāvē. Lai man top pieskaitītas jūsu abu dzīvības, jūs tad arī mani glābsit.
Valentīna karstā pateicībā satvēra Monte-Kristo rokas.
— No savas sirds dziļumiem es jums pateicos, jautājiet Haidei, jautājiet manai mīļotajai māsai Haidei, kura mani izveda no kapu velves un pasargāja mani kopš manas aizvešanas no Francijas līdz šai lielajai dienai, par jums runādama.
— Ak, jūs mīlat Haidi? — jautāja Monte-Kristo, pūlēdamies apslāpēt savu dziļo saviļņojumu,
- Es viņu mīlu no visas sirds!
— Valentīna, tad man ir liels, svēts lūgums…
— Vai es tiešām esmu tik laimīga, ka spētu jūsu labā kaut ko darīt?
— Ja jūs Haidi saucat par savu māsu, lai viņa tiešām ir jūsu māsa… Valentīna, izrādiet viņai visu to laipnību, kādu jūs domājat man esam parādā! Apsargājiet — jūs un Morelis — šo nabaga bērnu, jo drīz viņa būs viena, es savu uzdevumu pasaulē esmu izpildījis, tas bija briesmīgs, un tagad man jāaiziet, jādod vieta citiem vīriem un citiem uzdevumiem.
— Tu mani atstāj? — atskanēja balss aiz viņa muguras.
Monte-Kristo pagriezās.
Viņa priekšā stāvēja Haide — bāla, sastingusi, nāvīgām izbailēm vaibstos.
— Rīt tu būsi brīva, mana meita, — teica Monte-Kristo, 7- tu ieņemsi atkal sev pienācīgu vietu pasaulē, tavs liktenis nav atkarīgs no mana.
Haide salika rokas un klusu teica:
— Tad tu mani atstāj!
— Haide, Haide, — tu esi jauna un skaista, aizmirsti manu vārdu, kurš saistīts ar briesmām, un esi laimīga jaunā dzīvē, kurā ir tikai mīlestība un laime, kurā viss ir izlīdzināts!
— Labi, — teica Haide, — tavas pavēles tiks izpildītas, es aizmirsīšu tavu vārdu un būšu laimīga.
Un viņa gāja projām.
— Ak, mans Dievs, — iesaucās Valentīna, — vai tad jūs neredzat, cik viņa ir bāla, vai tad jūs nesaprotat, kā viņa cieš?!
Haide palika stāvam un sāpīgi teica.
— Kādēļ tu gribi, lai viņš mani saprot, mana māsa, viņam ir tiesības nekā neredzēt.
Monte-Kristo nodrebēja no šīs balss, kura aizskāra viņa sirds dziļākās, >slepenākās stīgas, viņa acis sastapās ar meitenes acīm un nevarēja paciest to spožumu.
— Mans Dievs, mans Dievs, — viņš iesaucās, — vai tad tas būtu patiesi, Haide, ko tu man liec domāt? Haide, vai tu būtu laimīga, ja tev mani nebūtu jāatstāj?
— Es esmu jauna, — viņa maigi atteica, — es mīlu dzīvību, jo tu man aizvien to esi darījis saldu, — es nelabprāt mirtu!
— Kad es mirtu, Haide?
— Es ari mirtu.
— Ak, vai tad tu mani mīli?
— Ak, Valentīna, viņš vēl jautā, vai es viņu mīlu! Valentīna, saki viņam, vai tu mīli Maksimiliānu!
Monte-Kristo sirds iedrebējās, viņš atplēta rokas, ar prieka kliedzienu Haide ieslīga tajās.
— Vai es tevi mīlu? — viņa iesaucās saviļņota, — es mīlu tevi kā tēvu, kā brāli, kā mīļāko, — es mīlu tevi kā dzīvību, kā dievību, tu man esi skaistākais, labākais, lielākais no visām radītām būtnēm!