— Ak, tad es vēl varēšu dzīvot, atkal sākt jaunu dzīvi, mans mīļotais eņģeli! — iesaucās Monte-Kristo. — Liktenis, kas mani darījis spēcīgu pret maniem ienaidniekiem, kas man licis uzvarēt, nav gribējis, lai ar šo uzdevumu beidzas mana dzīve, bet licis man pazīt jaunu, lielāku uzdevumu pret lielāku ienaidnieku, ar lielāku spēku, ar visu vārgstošo cilvēci kopā! Ak, tad tu mīli mani, Haide! Tava mīlestība liks man aizmirst to, kas man ir jāaizmirst, tava mīlestība izlīdzinās, un no tās izaugs jauns spēks!
— Es tevi mīlu, tev ir jādzīvo! — teica jaunā meitene.
— Viens tavs vārds, mana saldā dzīvība, mani vairāk apskaidro nekā tie divdesmit gadi, kuri mani darīja gudru. Tu man esi vienīgā pasaulē, mana Haide, tu mani saisti pie dzīvības, tu mani darīsi laimīgu!
Un, sniegdams Valentīnai roku, Monte-Kristo kopā ar Haidi izgāja,
Pagāja stunda, un Valentīna aizvien vēl ceļos nometusies, mēma, trīcoša, stīvām acīm skatījās uz Moreli. Pēdīgi viņa sirds sāka atkal vāji pukstēt, viegla dvaša dvesa no lūpām un lēna trīsēšana, kura aizvien pavada dzīvības atgriešanos, pārskrēja pār viņa miesām.
Tad atvērās viņa acis, sākumā nespožas un stīvas, bet drīz vien skatiens atdzīvojās, tad sekoja apziņa, apziņai — sāpes.
— Ak, mans Dievs, — viņš čukstēja izmisumā, — es vēl dzīvoju, grāfs mani ir apmānījis…
— Draugs, — smaidīdama teica Valentīna, — atmosties jel un uzlūko mani!
Morelis skaļi iekliedzās un tad, it kā debesu parādības apžilbināts un satriekts, nokrita ceļos.
…Otrā dienā agrā rītā Valentīna un Maksimiliāns gāja \iz jūras krastu. Laimīgā Valentīna stāstīja savam mīļajam, kā Monte-Kristo ienācis viņas miršanas istabā, kā viņai visu atklājis, kā iemidzinājis viņu, lai visi un arī noziedzniece pamāte uzskatītu viņu par nomirušu un pārtrauktu vajāšanu, kā viņu Haide uzmodinājusi un izvedusi no kapu velves un vēlāk atvedusi šurp.
Viņi apakšzemes alas durvis atrada vaļā un izgāja jaukajā rītā, kad pie skaidrajām debesīm vēl mirdzēja pēdējās nakts zvaigznes.
Klinšu paēnā Morelis ieraudzīja kādu vīru, kurš likās gaidām uz zīmi nākt tuvāk; viņš par to teica Valentīnai.
— Tas jau ir Džakopo, mūsu jahtas kapteinis.
Viņa tam pamāja.
— Vai jums ir kaut kas, ko mums teikt? — jautāja Morelis.
— Man jums no grāfa jānodod šī vēstule.
— No grāfa? — abi izbrīnījušies izsaucās.
— Jā, lasiet!
Morelis atplēsa vēstuli un lasīja:
„Mans mīļais Maksimiliān!
Ostā Tev noenkurots kāds kuģis. Džakopo Jūs aizvedīs uz Livorno, kur Nuartjē kungs sagaidīs savu mīļoto Valentīnu, lai viņu svētītu, pirms tā Tev sekos pie altāra. Viss, kas atrodas šinī alā, mans draugs, mans nams Elizejas laukos un mana pils Treporā ir Edmona Dantesa kāzu dāvana viņa bijušā patrona Moreļa dēlam. Vilfora jaunkundze dalīsies ar Tevi šinī bagātībā, jo es lūdzu viņu visu mantu, kas nāk no viņas tēva un no viņas brāļa Eduāra, kuri abi ir miruši, atdot nabagiem!
Lūdz to eņģeli, Maksimiliān, kurš tagad sargās Tavu dzīvību, arī mani pieminēt! Nu zini, Maksimiliān, kāpēc es pret Tevi izturējos tā, kā Tu to ne ikreiz saprati. Nav pasaulē ne laimes, ne nelaimes, tikai viens stāvoklis tiek ar otru salīdzināts. Kas augstākās sāpes izbaudījis, tas vien ir vērts un spējīgs augstākās laimības. Vajadzēja vēlēties mirt, Maksimiliān, lai zinātu, cik saldi ir dzīvot! Vajadzēja vecu ļaunumu atriebt, lai varētu izlīdzināt, vajadzēja vecu izdzīvot, lai saprastu jaunu. Vienīgā gudrība ir — neizsamist un aizvien sākt no jauna!
Tavs draugs
Edmons Dantess,
grāfs Monte-Kristo."
— Ak, — teica Morelis, — grāfs ir pārāk augstsirdīgs, vai ne, mana Valentīna, mēs būtu apmierinājušies arī ar manu mantu, lai gan tā nav liela. Bet kur tad ir mūsu tēvišķais draugs, ved mūs pie viņa, Džakopo!
Džakopo izstiepa roku pret debesīm.
— Kā? Ko jūs gribat sacīt? Kur ir grāfs? — jautāja Valentīna. — Kur ir Haide?
— Lūk, tur! — teic^ Džakopo.
Abi skatījās uz to vietu, un tumši zilajā līnijā, kura šķīra apvārsni no jūras, abi pamanīja lielas, baltas buras.
— Aizbraucis! — iesaucās Morelis — Aizbraucis, — ak, esi sveiks, mans draugs, — esi sveiks, manu tēv!
— Mana draudzene, — nopūtās Valentīna, — mana mīļā māsa, esi sveika!
— Vai mēs viņu jebkad vairs redzēsim? — teica Morelis, tik tikko valdīdams asaras.
— Mīļais Maksimiliān, — nopietni teica Valentīna, — vai grāfs mums nav teicis, ka visa cilvēcīgā gudrība ir — tikai neizsamist!
SATURS
GRĀFS MONTĒ - KRISTO
OTRĀ GRĀMATA CETURTĀ DAĻA
III Telegrāfs 21
IV Līdzeklis, kā dārznieku atsvabināt no 31 žurkām
VI Dineja 46
VII Ubags 56 VIII Māju ķildas 63
X Karaliskā prokurora kabinets gQ
XIII Balle 10!
XIV Sāls ar maizi 107 XV Senmerāna kundze HQ
XVI Solījums n6
XVII Vilforu ģimenes kapu velve 133
XVIII Protokols 137
XIX Jaunā Kavalkanti panākumi 143
XX Haide 154
PIEKTĀ DAĻA
I No Janinas ziņo
III Apsūdzība 188