Ja Fernānam kādreiz arī bija iemesls nonāvēties, tad visdrīzāk tagad, šķiroties no Mersedeses.
Bet viņa uzmanība pret Mersedesi, līdzcietība, kuru viņš likās sajūtam par viņas nelaimi, cītība, ar kādu viņš izpildīja katru viņas vēlmi, — tas viss atstāja iespaidu, kādu aizvien rada labas sirds cilvēkiem izrādīta padevība. Mersedese aizvien pret Fernānu bija jutusi draudzību; tagad draudzība vēl tika pastiprināta ar pateicības jūtām.
— Mans brāli, — viņa teica, piesiedama viņam uz pleciem munīcijas somiņu, — mans brāli, mans vienīgais draugs, neļaujieties sevi kaujās nosist, neatstājiet mani vienu pašu pasaulē!
Šie vārdi, kurus viņa teica pirms viņa prombraukšanas, atkal atdzīvināja Fernānā cerību. Ja Dantess nepārnāks, Mersedese tomēr reiz būs viņa sieva.
Mersedese palika viena pati zemes virsū, kas viņai nekad nebija likusies tik tukša, ar bezgalīgo jūru apvāršņa vietā. Viņu reizēm redzēja vienās asarās maldāmies ap Katalānām vai nekustīgi, mēmi kā tēlu stāvam karstajā saulgozī un lūkojamies uz Marseļu.
Reizēm atkal viņa sēdēja jūras krastā un klausījās jūras šņākšanā, kura tepat skanēja bez gala un apstājas — kā viņas skumjas. „Vai tad nav labāk paliekties uz priekšu bezdibens malā un pazust bezdibenī nekā nest un ciest šo gaidīšanu bez jebkādas cerības?"
Mersedesei gan nebūtu trūcis dūšas izpildīt šo nodomu, bet viņa aizvien atkal saņēmās un pārvarēja pašnāvības domas; jaunā dzīvība uzvarēja.
Kadruss bija līdz ar Fernānu iesaukts karadienestā; bet tā kā viņš bija par astoņiem gadiem vecāks nekā katalānietis un jau precēts, tad viņu atstāja trešajā šķirā un nosūtīja sargāt piekrastes.
Vecais Dantess, kurš bija turējies tikai cerībā uz dēla pārnākšanu, pēdējo cerību zaudēja līdz ar Napoleona krišanu.
Pēc pieciem mēnešiem tieši tanī dienā, kad viņš bija ticis šķirts no sava dēla, un gandrīz vai tanī pašā stundā, kad Edmons bija ticis apcietināts, sirmgalvis nomira Mersedeses rokās.
Morelis uzņēmās visus izdevumus par apbedīšanu un samaksāja ari nelielos parādus, kādi sirmgalvim bija radušies pēdējā laikā.
Moreļa darbu tanīs laikos varēja saukt vairāk nekā par vienkāršu labdarību, tā bija jau dūša un vīrestība. Karaļa valdība ar visām savām briesmām un atriebšanās kāri bija atkal Francijā nodibināta: palīdzēt bona- partista tēvam, pat tad, ja viņš atradās uz nāves cisām, bija jau bistams noziegums.
XIII
Traks arestants un ārprātīgs arestants
Gadu pēc Ludviķa XVIII atkalatgriešanās Parīzē ģenerālinspektors revidēja arī Ifas cietumu.
Dantess sava pagraba dziļumā dzirdēja visu lielisko sagatavošanos inspektora uzņemšanai, kas radīja pamatīgu troksni. Gan cietuma pagrabi atradās dziļi zemē, bet cietumnieku ausis palaikam pieradušas sadzirdēt mazāko troksni — nakts klusumā tās dzird zirnekli aužam savus tīklus un dzird, kā laiku pa laikam no griestiem nokrīt ūdens piles, kurām vajag veselas stundas, kamēr pietiekami daudz ūdens sakrājies.
Dantess uzminēja, ka pie dzīvajiem tur augšā vajag būt notikušam kaut kam ārkārtējam: viņš šinī kapā dzīvoja jau tik ilgi, ka varēja uzskatīt sevi par mirušu.
Tiešām, inspektors citu pēc cita apstaigāja cietuma kameras un pat pagrabus. Daudzi no ieslodzītajiem tika arī patiesi izklaušināti: tie visi bija tādi, kuri savu vājo gara spēju vai pakalpības un lišķības dēļ bija patīkami priekšniecībai. Viņi tika izprašņāti par ēdienu un cietuma telpām.
Vājprātiņi visi vienā balsī atbildēja, ka barība esot riebīgi slikta un ka viņi gribot tikt ārā no cietuma, lišķi — ka viss ir labs, lai tikai drīzāk laiž ārā.
Tad inspektors jautāja, vai viņiem neesot vēl ko prasit.
Viņi kratīja galvu. Ko tad citu vēl bez brīvības lai prasa cilvēki, kuri ir apcietināti?
Inspektors smiedamies pagriezās pret cietuma priekšnieku un teica:
-7 Es nesaprotu, kāpēc mums, inspektoriem, liek veikt šīs gluži nevajadzīgās pārlūkošanas un revīzijas. Kas redz vienu arestantu, tas redz simtu, kas uzklausās vienu, tas dzird tūkstoti; arvien paliek viss tas pats: atbilde vienmēr skan — „slikta barība" un „mēs esam nevainīgi". Vai jums ir vēl citi arestanti?
— Jā, mums ir bīstami arestanti un ārprātīgie; tos mēs turam atsevišķā nodaļā.
— Palūkosim, — laiski teica cietuma inspektors, izrādīdams vislielāko nogurumu savu grūto darbu dēļ. — Palūkosim, izpildīsim uz mata savus pienākumus; apmeklēsim ārprātīgo nodaļu.
— Pagaidiet, — sacīja cietuma priekšnieks, — mums jāpaņem līdzi vismaz divi cilvēki. Ieslodzītie bieži vien izmisuma un dzīves apnikuma dēļ izdara briesmu darbus un var mums vēl uzbrukt.
— Dariet to! — sacīja inspektors.
Aizsūtīja pēc diviem kareivjiem, un visi sāka kāpt lejup pa tādām netīrām, smirdošām un slidenām trepēm, ka vai dvaša aizrāvās.
Pusi trepju nokāpis, inspektors nopurinājās un sacīja:
— Kāds velns te var izturēt dzīvot!
— Pats bīstamākais sazvērnieks, kuru sevišķi uzraudzīt mums ir dots, tas ir cilvēks, kurš uz visu gatavs.
— Vai viņš tur ieslēgts viens pats?
— Protams.
— Cik jau ilgi viņš tur mīt?
— Būs gads.
— Un viņu ieslodzīja šinī nodaļā jau kopš atnākšanas brīža?
— Nē, kungs, tikai pēc tam, kad tas gribēja nogalināt cietuma uzraugu, kurš tam pienesa ēdienu.
— Viņš gribēja nogalināt cietuma uzraugu?
— Jā, kungs, to pašu, kurš rāda uguni. Vai nav taisnība, Anton? — prasīja cietuma priekšnieks.
— Viņš patiesi gribēja mani nogalināt, — atbildēja cietuma uzraugs, — viņš ir pats velns.