— Jā, mans dēls, tā tiešām ir necerēta laime.
Es gribu, ka par pirmo naudu, kuru es dabūšu, jūs sev nopirktu mājiņu ar dārzu, kur jūs varētu stādīt savas puķes… Bet kas ir, tētiņ? Jādomā, ka tu esi slims?
Spēks atstāja nabaga sirmgalvi, un viņš atslīga atpakaļ.
— Glāzi vina, tētiņ, — sacīja jaunais cilvēks, — tas jūs atdzīvinās. Kur jums ir vīns?
— Pateicos, nemeklē! — sacīja sirmgalvis, izstiepdams roku.
— Nē, nē, tētiņ, sakiet man, kur tas atrodas! — un viņš atvēra divus trīs skapjus.
— Velti… — sacīja sirmgalvis. — Vīna nav.
— Kā nav? — izsaucās Dantess, nobālēdams un raudzīdamies drīz uz sirmgalvja iekritušajiem vaigiem, drīz uz tukšajiem skapjiem. — Kāpēc nav vīna? Vai jums pietrūka nauda?
— Man nekā netrūka, tāpēc ka tu atkal esi pie manis, — sacīja sirmgalvis.
— Tomēr, — sacīja Dantess, noslaucīdams baiļu sviedrus, — es jums pirms trim mēnešiem, kad devos ceļā, atstāju divsimt franku.
— Jā, jā, Edmon, bet tu, projām braukdams, aizmirsi par mazo parādu kaimiņam Kadrusam! Viņš man to atgādināja un piedraudēja, ka ja es nemaksāšot, tad viņš griezīšoties pie Moreļa. Tad tu nu saproti. Es bijos, ka tas tev kaitētu un…
— Un atdevāt viņam divsimt franku, kurus es jums atstāju?
Sirmgalvis pamāja ar galvu.
— Un visus trīs mēnešus pārtikāt no sešdesmit frankiem? — čukstēja Dantess.
— Tu zini, ka man maz vajag, — sacīja sirmgalvis.
— Ak Dievs, ak Dievs! — izsaucās Edmons, nokrizdams viņa priekšā uz ceļiem.
— Tagad tu esi pie manis un viss ir aizmirsts.
Šinī acumirklī durvīs parādījās melna galva, — tas bija kaimiņš Kadruss.
Viņš bija aptuveni divdesmit piecus gadus vecs un turēja rokā kādu drēbes gabalu, kuru bija iesācis šūt.
— A, Edmon, jūs arī esat pārceļojis!
— Kā redzat, kaimiņ, esmu gatavs jums būt palīdzīgs katrā gadījumā, — ar neslēptu vēsumu atteica Edmons.
— Pateicos, pateicos, man citu palīdzība nav vajadzīga, drīzāk citiem nepieciešama mana palīdzība.
Dantess sakustējās.
— Es to neattiecinu uz tevi Edmon, tu no manis naudu ņēmi un atkal atdevi. Tas notiek starp labākajiem kaimiņiem. Mēs tagad esam līdzīgi.
— Mēs arvien jūtamies parādnieki tiem, kuri mums labu darījuši, — sacīja Dantess.
— Ko nu vairs par to runāt! Kas pagājis,, pagājis. Runāsim labāk par tavu pārbraukšanu. Es biju aizgājis uz ostu apskatīt drēbes un satiku tur draugu Danglāru. Viņš man stāstīja, ka Morelis tevi ļoti labi ieredzot.
— Morelis tiešām izturas pret mani ļoti tēvišķīgi.
— Es dzirdēju arī, ka viņš tevi ielūdzis uz pusdienām. Tas bija neprātīgi, ka tu atsacījies.
t- Ko? Atteicies no pusdienām? — iesaucās sirmgalvis. — Tad viņš tevi ielūdza uz pusdienām?
— Jā, tētiņ, — atteica Edmons, smaidīdams par viņa izbrīnu.
— Kāpēc tu atteicies? — prasīja tēvs.
— Lai drīzāk steigtos pie jums.
— Tas labajam Morelim laikam nepatika, — sacīja Kadruss. — Kad grib kļūt par kapteini, nevajag runāt pretim savam priekšniekam.
— Es viņam izskaidroju, kādi man iemesli, un viņš tos saprata.
— Vajag arī prast glaimot savam priekšniekam, ja grib kļūt par kapteini.
— Es arī bez tā ceru kļūt par kapteini.
— Jo labāk. Tavi vecie draugi par to priecāsies. Un es zinu, kas vēl par to priecāsies.
— Mersedese! — iesaucās sirmgalvis.
— Jā, tētiņ, — teica Dantess, — es tagad, apraudzījis jūs, gribu iet pie viņas uz Katalānām.
— Ej vien, dēls, — teica sirmgalvis, — lai Dievs tevi svētī ar tādu sievu, ar kādu dēlu viņš mani ir svētījis.
— Sievu! — iesaucās Kadruss. — Vai jau tiktāl domājat? Viņa vēl nav tava sieva.
— Vēl nav, bet drīz vien var kļūt, — piezīmēja Edmons.
— Tu dari labi, tā steigdamies, — sacīja Kadruss.
— Kāpēc?
— Nu, Mersedese ir smuka meitene. Tādām ir daudz pielūdzēju un bagāti precinieki. Bet tu jau drīz būsi kapteinis, un tad viņa, protams, tev neatteiks.
— Ko tas nozīmē, — sacīja Dantess, ar grūtībām slēpdams savu nemieru, — ka es kļūstu par kapteini. Es domāju, viņa man paliks uzticīga, vai esmu kapteinis vai neesmu.
— Jo labāk, jo labāk, — sacīja Kadruss. — Tomēr nezaudē laiku un ej viņu apciemot, un pastāsti par savām cerībām!
— Es eju, — atbildēja Edmons.
Viņš apkampa tēvu, pameta Kadrusam ar galvu un aizgāja.
Kadruss vēl kādu brīdi sarunājās ar veco Dantesu, tad atvadījās un steidzās pie Danglāra, kurš viņu gaidīja uz Senāki ielas stūra.
— Nu? — vaicāja Danglārs. — Vai tu viņu satiki?
— Es tik tikko no viņa nāku, — atbildēja Kadruss.
— Vai viņš tev stāstīja par savām cerībām uz kapteiņa vietu?
— Viņš izturas, it kā jau būtu kapteinis.
— Hm! Vēl viņš par to nav ticis.
— Labi būtu gan, ja viņš par to nekļūtu, citādi jau nemaz nevarēs viņam tuvoties.
— Ja mēs gribam, viņš paliks tas pats, kas viņš tagad ir, un varbūt vēl mazāk, — nomurmināja Danglārs.
— Ko tu saki?
— Neko. Es runāju pats ar sevi. Vai viņš arvien vēl ir iemīlējies skaistajā katalānietē?
— Līdz neprātībai. Viņš aizgāja pie viņas. Bet vai nu es ļoti maldos, vai viņam tur gadīsies nepatikšanas.
— Kā tā?
— Ko tur stāstīt!
— Vai tu nemīli Dantesu?
— Es ārprātīgus cilvēkus nevaru ciest.
— Nu, tad stāsti man vispirms, ko tu zini par šo katalānieti!
— Es nekā nevaru pierādīt, bet tik daudz zinu, ka Mersecfesi katrreiz, kad iet pastaigāties, pavada jauns, slaika auguma cilvēks, ar melnām acīm. Viņa to sauc par savu brālēnu.
— Tu teici, ka Dantess tagad aizgāja uz Katalānām?