Edmons un Mersedese apkampās. Karstā Marseļas saule, spiezdamās caur durvīm, apspīdēja viņus ar saviem zelta stariem. Viņi neizsakamā priekā bija aizmirsuši visu pasauli.
Piepeši Edmons ieraudzīja drūmā Fernāna stāvu, kura ēna atspguļojās uz sienas. Viņš redzēja, ka šī ēna kustējās un it kā neviļus pielika roku nazim, kas karājās pie jostas.
— Ak, atvainojiet! — sacīja Dantess. — Es neievēroju, ka mēs esam trīs.
Pēc tam viņš, pret Mersedesi pagriezies, prasīja:
— Kas tas ir?
— Viņš būs mūsu labākais draugs, Dantes, tāpēc ka viņš ir mans draugs. Tas ir Fernāns, mans brālēns, cilvēks, kuru pēc jums es visvairāk mīlu uz pasaules. Vai jūs viņu nepazīstat?
— Kā nu ne, — sacīja Edmons, jaunajam katalānietim draudzīgi roku pretim sniegdams.
Bet Fernāns šo draudzīgo pretimnākšanu neievēroja. Viņš palika kluss un nekustīgs kā marmora tēls.
Edmons uztraucies un drebēdams vispirms paskatījās uz Mersedesi, bet tad uz Fernānu.
Viņš saprata visu un dusmās nosarka.
— Es nebūtu tā pie jums steidzies, Mersedese, — viņš sacīja, — ja es būtu zinājis, ka te priekšā sastapšu ienaidnieku.
— Ienaidnieku! — izsaucās Mersedese, uzmezdama brālēnam dusmīgu skatienu. — Ienaidnieks, tu saki, esot pie manis! Edmon! Ja es tā domātu, es paņemtu tevi aiz rokas un aizietu uz Marseļu, lai nekad vairs neatgrieztos savās mājās!
Fernāna acis uzzibsnīja.
— Un, ja tev notiktu kāda nelaime, Edmon, — viņa turpināja ar tādu aukstumu balsī, kas pierādīja Fernānam, ka viņa ir tā sirds dziļumos lasījusi visus noslēpumos, — un, ja tev notiktu kāda nelaime, es pirmā uzkāptu augstajā Moržionā un mestos no turienes lejā uz klintīm.
Fernāns briesmīgi nobālēja.
— Bet tu alojies, Edmon, šeit tev nav ienaidnieku; šeit ir tikai mans brālēns, kurš sniegs tev roku kā uzticīgs draugs.
Meitene palūkojās uz katalānieti, kurš, no šā skatiena it kā apburts, tuvojās Edmonam un izstiepa savu roku tam pretim.
Viņa ienaids kā bezspēcīgs, kaut gan trakojošs vilnis sašķīda pret to varu, kādu pār viņu bija ieguvusi šī sieviete.
Bet tiklīdz viņš bija aizskāris Edmona roku, viņš sajuta, ka ir visu izdarījis, cik vien viņa spēkos, un metās no nama laukā.
— Ak! — kliedza viņš, skrienot pa ielu, ar rokām saķēris savu galvu. — Kas izglābs, kas izpestīs mani no šā cilvēka?! Ak, bēdas, bēdas!
— Ē, katalānieti! E, Fernān! Kurp tad tu tā skrien? — iesaucās kāda balss.
Jaunais cilvēks piepeši apstājās un ieraudzīja Kadrusu un Danglāru, kuri koku pavēnī sēdēja pie vīna glāzes.
— Ko tu nenāc šurp? — teica Kadruss. — Vai tu tik ļoti steidzies, ka nevari sasveicināties ar saviem draugiem?
— Sevišķi vēl tad, kad pilna pudele stāv uz galda, — piebilda Danglārs.
Fernāns it kā bez jēgas paskatījās uz viņiem un nekā neatbildēja.
— Viņš gluži kā prātu zaudējis, — teica Danglārs paklusi uz Kadrusu, piegrūzdams viņam ar celi. — Vai tik mēs neesam maldījušies un Dantess būtu palicis uzvarētājs šinī sacensībā?
Kadruss vēlreiz uzaicināja Fernānu, kurš nu apstājās un, sviedrus no pieres slaucīdams, pienāca pie abiem sēdētājiem, kur koku vēsums viņu likās atspirdzinām un nomierinām viņa uztrauktās jūtas.
— Labdien! — viņš teica. — Jūs, kā likās, saucāt mani?
Un viņš vairāk pakrita nekā atsēdās uz sola, kas bija nolikts pie galda.
— Es pasaucu tevi, jo tu skrēji kā ārprātīgs, un es baidījos, ka tu neieskrien jūrā, — smiedamies teica Kadruss. — Velns lai parauj, kad ir draugi, tad tie nenoder tikai tam vien, lai piedāvātu glāzi vīna, bet arī lai atturētu no pārākas ūdens sarīšanās jūrā.
Fernāns tikai ievaidējās un ļāva galvai atslīgt uz rokām, kuras bija atspiedis uz galda.
— Nu, Fernān, — atkal iesāka Kadruss rupjā kārtā, kādā mazizglītoti ļaudis ziņkārības dēļ mēdz aizmirst visu diplomātiju, — vai gribi, lai es tev saku, ka tu izskaties pēc padzīt^ mīlētāja?
Viņš šo zobgalību pavadīja ar skaļiem smiekliem.
— Ko nu! — iejaucās Danglārs. — Jauneklis tāda spēcīga auguma nav radīts atraidīta mīlētāja lomai.
— Paklausies tikai, kā viņš vaid, — atteiea Kadruss. — Vai tu esi nevesels, Fernān?
— Es esmu pilnīgi vesels, — teiea Fernāns, dūres saņemdams un acis nepaceldams.
— Lūk, nu, Danglār, — teica Kadruss, tam ar acīm pamezdams, — še tev ir mūsu Fernāns, labs un krietns katalānietis, viens no labākajiem Marseļas zvejniekiem. Viņš ir iemīlējies skaistā mietenē, kuru sauc par Mersedesi, bet par nelaimi skaistule liekas iemīlējusies „Faraona" leitnantā. Un tā kā nu „Faraons" šodien ienāca ostā, tad… Vai tu nu saproti?
— Es nekā nesaprotu, — atteica Danglārs.
— Mūsu nabaga Fernāns dabūjis atvaļinājumu.
— Ko tur darīt? — teica Fernāns, paceldams galvu un lūkodamies uz Kadrusu kā cilvēks, kurš meklē, pie kā izgāzt savas dusmas. — Mersedese ne no viena nav atkarīga, viņa var mīlēt, kuru grib.
— Nu, kad tu tā domā, tad tā ir cita lieta, — teica Kadruss. — Es tevi uzskatījis par katalānieti, un tie ir tādi ļaudis, kas nemīl ļaut uzvarēt sāncensim. Man pat tika teikts, ka Fernāns esot sevišķi briesmīgs atriebdamies.
Fernāns tikai nicīgi pasmējās.
— Iemīlējušies nekad nav briesmīgi.
— Nabaga puika! — teica Danglārs, izlikdamies nožēlojam jaunekli. — Ko tu, Kadrus, no viņa gribi? Viņš varbūt negaidīja, ka Dantess tik drīz pārnāks; varbūt domāja, ka tas ir miris vai kļuvis Mersedesei neuzticīgs. Jo sāpīgākas ir tādas raizes, kas nāk negaidītas.
— Nu, taisnību sakot, — iemeta starpā Kadruss, kurš no stiprā vīna jau sāka drusciņ reibt, — taisnību sakot, Fernāns nav vienīgais, kuram nepatīk Dantesa pārnākšana. Vai tā nav, Danglār?
— Jā, tu runā taisnību, un es gandrīz vai domāju, ka šī pārnākšana viņam nav gluži laimīga.