— Lai nu kā, — atteica Kadruss, ieliedams glāzi vīna Fernānam un arī sevi neaizmirsdams, — lai nu kā, bet viņš precēs Mersedesi, skaistuli Mersedesi. Vismaz viņš tanī nolūkā ir pārnācis.
Tikmēr Danglārs lūkojās uz jauno cilvēku, kura sirdi Kadrusa vārdi krita kā kausēts svins.
— Kad būs kāzas? — viņš jautāja.
— Ā! Kāzas vēl nav bijušas! — nočukstēja jauneklis.
— Vēl nav bijušas, bet būs. Tas i% tikpat droši kā tas, ka viņš tiks par „Faraona" kapteini. Vai tā nav, Danglār? — teica Kadruss.
Danglārs nodrebēja no šā negaidītā uzbrukuma un pagriezās pret Kadrusu, lai izpētītu viņa vaigu, vai šis spēriens bijis iepriekš apdomāts. Bet
jau gluši apreibušā Kadrusa muļķīgajā sejā viņš nekā cita neredzēja kā vien skaudību.
— Nu, — viņš teica, pildīdams glāzes no jauna, — izdzersim uz kapteiņa Edmona Dantesa — skaistās katalānietes vīra — veselību!
Kadruss ar smagu roku pacēla savu glāzi pie mutes un to izdzēra vienā vilcienā, kamēr Fernāns savu glāzi sašķaidīja pret grīdu.
— E, ē, ē! — iesaucās Kadruss. — Ko es redzu tur uz pakalnes pret Katalānu pusi? Paskat' tu, Fernān, tavas acis ir spodrākas. Es domāju, ka sāku vāji redzēt, un vīns, kā tu zini, ir nodevīgs: gluži tā vien šķiet, il kā divi iemīlējušies tur ietu blakus roku rokā. Lai Dievs pasarg'! Viņi nedomā, ka tur kāds viņus redzētu, un nu bučojas!
Danglārs nepalaida nepamanītu nevienu Fernāna kustību: viņa seja bija redzami pārvērtusies.
— Vai jūs viņus pazīstat, Fernān?
— Jā, — tas atbildēja, — tie ir Mersedese un Edmons.
— A, nu lūk! — iesaucās Kadruss. — Un es viņus nepazinu! Ē, Dantes! Ē, skaistule! Panāciet taču šurp uz kādu brītiņu un pasakiet mums, kad būs jūsu kāzas, jo Fernāns mums to kautrējas pasacīt!
— Vai tu neklusēsi! — teica Danglārs, izlikdamies it kā atturētu Kadrusu, kurš kā jau piedzērušie nerimās un izbāza galvu no lapenes. — Pielūko, ka tu noturies uz kājām, un atstāj mierā mīlētājus. Raugies, kāds ir Fernāns, tas izturas gluži mierīgi. Ņem tu viņu par paraugu!
Varbūt Fernāns, sakaitināts līdz pēdējai pakāpei kā kaujas vērsis spāniešu arēnā, būtu meties virsū Edmonam, savam pretiniekam, jo bija jau pacēlies un it kā gatavojās uz cīņu, bet Mersedese smaidīdama pacēla galvu, un viņas spožais skatiens pamirdzēja. Piepeši Fernāns atcerējās viņas draudu, ka tā pati arī miršot, ja miršot Edmons, un bez spēka viņš atkrita uz sola.
— Kāds man labums no šiem abiem neliešiem, — zem deguna nomurmināja Danglārs, nicīgi nolūkodamies uz Kadrusu un Fernānu, no kuriem viens bija muļķis kļuvis vīna, otrs — mīlas dēļ.
— Skaudīgais šeit piedzeras vīna, ne žulti, un mīlētājs, kuram deguna priekšā atņem mīļāko, izliek ar asarām un žēlabām kā bērns. Un tomēr viņam zib acis kā spāniešiem, kuri tik krietni prot atriebties; viņam ir dūres, ar kurām varētu vērsi nosist kā ar cirvja pielu. Bet liktenis lutina šo Edmonu: viņš apprecēs skaistuli, kļūs par kapteini un smiesies par mums, ja tikai… — un viegls izsmiekls parādījās uz Danglāra lūpām, — …ja tikai es neiejaukšos, — viņš tad piebilda.
— Ē! — tikmēr turpināja kliegt Kadruss. — Ē! Edmon! Vai tu neredzi draugus, vai tu tik lepns kļuvis, ka ar mums vairs nerunā?
— Nē, — atbildēja Edmons, — es neesmu lepns, mans mīļais Kadrus, bet laimīgs, un laime, man šķiet, dara vēl aklāku nekā lepnība.
— Tas ir krietni teikts! Tas tik ir i/skaidrojums! — teica Kadruss.— Ē, labrīt, Dantesa madama!
Mersedese cienīgi paklanījās.
- Tas vēl nav mans vārds, — viņa sacīja, — pie mums saka, ka tas nozīmējot nelaimi, ja meiteni sauc līgavaiņa vārdā pirms kāzām. Sauciet mani par Mersedesi!
— Vajag atvainot šo labo kaimiņu Kadrusu, — viņai teica Edmons, — viņš jau teica gandrīz vai patiesību.
— Tātad kāzas būs drīzumā, — teica Danglārs, apsveicinādams jauno pāri.
— Pēc iespējas drīzā laikā, Danglāra kungs. Šodien būs derības vecā Dantesa dzīvoklī, rīt vai parīt, nekādā ziņā vēlāk, kāzu dzīres šeit viesnīcā. Es ceru, ka mani draugi atnāks. Tātad jūs, Danglāra kungs, tiekat ielūgts, jūs, Kadrus, arī.
— Fernāns arī ir ielūgts? — jautāja Kadruss, klusi smiedamies.
— Manas sievas brālis ir mans brālis, — atteica Dantess, — un mēs abi, Mersedese un es, būtu ļoti apbēdināti, ja brālis neierastos.
Fernāns atvēra muti, lai kaut ko atbildētu, bet balss viņam aizrāvās, un viņš nevarēja ne vārda izrunāt.
— Šodien derības, rīt vai parīt kāzas… Lai velns parauj, jūs ļoti steidzaties, kapteini
— Danglār, — teica Edmons smiedamies, — es jums atbildēšu ar to pašu, ko Mersedese teica Kadrusam: nedodat man titulu, kurš man vēl nepienākas. Tas atnesot tikai nelaimi.
— Atvainojiet, — atbildēja Danglārs. — Es tikai teicu, ka jūs ļoti steidzaties, jo „Faraons" pirms trim mēnešiem neizbrauks no ostas. Laika vēl daudz.
— Visi steidzas kļūt laimīgi, Danglāra kungs, jo, kas ilgi cietis, tam grūti ticēt laimei. Bet ne patmīlība vien mani spiež tā darīt — man vēl jābrauc uz Parīzi.
— A, uz Parīzi! Jūs pirmo reizi braucat turp?
— Jā.
— Jums tur ir darīšanas?
— Ne pašas darīšanas, man jāizpilda mūsu nabaga kapteiņa Leklēra pavēle. Jūs saprotat, Danglār, ka tas ir svēts pienākums. Bet es jau tur ilgi nekavēšos un paspēšu būt laikā atpakaļ.
— Jā, jā, protams, — skaļi teica Danglārs.
Bet pie sevis klusībā viņš nodomāja:
— Tu brauc uz Parīzi, lai nodotu vēstuli, kuru tev iedeva maršals. Nudien! ŠI vēstule deva man laimīgas domas! Ā, pagaidi, draugs Edmon! Vēl tu nestāvi pirmajā vietā „Faraona" kuģa ļaužu sarakstā!
Tad, pagriezdamies pret Edmonu, kurš jau gāja projām, viņš uzsauca: