— Laimīgu ceļu!
— Daudz paldies! — atteica Edmons, draudzīgi mādams ar galvu. Abi mīlētāji turpināja savu ceļu klusi un ligsmi kā divi izvēlētie, kuri dodas uz debesīm.
IV
Sazvērestība
Danglārs ar acīm sekoja Edmonam un Mersedesei, kamēr viņi nozuda aiz Sv. Nikolaja forta, tad nogriezdamies ievēroja Fernānu, kurš bāls un trīsošs bija atmeties atpakaļ uz krēsla, kamēr Kadruss pusmiegā ņurdēja kādu dziru dziesmu.
— Nu, mans mīļais kungs, — teica Danglārs, — lūk, kur būs laulība, kura, kā man rādās, būs visiem par laimi un prieku.
— Tā mani ved izmisumā, — atteica Fernāns.
— Tātad jūs Mersedesi mīlat?
— Es viņu dievinu no tā acumirkļa, kad iepazinu.
— Un nu jūs raujat sev matus, kur jums labāk būtu meklēt kādu līdzekli. Velns lai parauj, es domāju, ka jūsu tautas jaunekļi tādās reizēs zina krietnāku izeju!
— Ko tad jūs gribat, lai es daru? — jautāja Fernāns.
— Vai tad es zinu? Vai tad tas viss attiecas uz mani? Kā liekas, ne es esmu tas, kas iemīlējies Mersedesē. Meklējiet tikai līdzekli, un jūs atradīsit!
— Es jau atradu.
— Ko tad?
— Es gribēju nosist vienu vīrieti, bet sieviete man teica, ka ja notikšot kāda nelaime viņas brūtgānam, tad viņa pati sevi nogalināšot.
— Ē, ko! Tādas lielas tikai liek runātas, bet ne darītas.
— Jūs nepazīstat Mersedesi; viņa izpilda to, ko saka.
— Muļķis! — norūca Danglārs. — Lai viņa sevi nogalina vai ne, kāda man tur daļa, ja tikai Dantess nekļūst par kapteini.
— Un, pirms mirs Mersedese, — turpināja Fernāns ar cietu apņemšanos, — es labāk miršu pats.
— Labi, — teica Danglārs, — jūs liekaties man krietns zēns, un es labprāt jums palīdzēšu, bet…
Te vidū iemaisījās puspiedzērušais Kadruss.
— Ko jūs gribējāt man teikt? — kāri jautāja Fernāns, kad Kadruss bija atkal nomierināts un varēja sarunu netraucēti turpināt. — Jūs teicāt, ka gribētu palīdzēt man bēdās, bet…
— Bet lai palīdzētu jums bēdās, pietiktu ar to vien, ka Dantess neapprecētu to meiteni, kuru jūs mīlat; un kāzas, kā man liekas, ļoti viegli var palikt nesvinētas, ja Dantess nenomirtu…
— Tikai nāve vien spēj viņus šķirt, — skumīgi teica Fernāns.
— Jūs prātojat kā gliemezis, mans draugs, — starpā iejaukdamies, teica Kadruss. — Lūk, še, Danglārs, tas viltīgais lapsas kūmiņš, tas jums skaidri un gaiši parādīs, ka jūs alojaties. Pierādi viņam, Danglār! Es tavā vietā atbildēju. Saki viņam, ka nav vajadzīgs, lai Dantess mirtu! Viņš ir lāga puika, es viņu mīlu. Es dzeru uz tavu veselību, Dantes!
Fernāns piecēlās.
— Lai viņš pļāpā, — atteica Danglārs, atturēdams jauno karstgalvi, — un bez tam, lai viņš kā ir piedzēries, viņam tomēr taisnība. Nemaz nav vajadzīgs, ka Dantess mirst. Prombūtne šķir tikpat labi kā nāve. Ja starp viņu un Mersedesi atrodas mūra sienas, tad viņi būs tikpat labi šķirti, il kā starp viņiem atrastos zārka galdi.
— Jā, bet no cietuma vēlāk iznāk ārā, — atkal murmināja Kadruss, — un, kad iznāk no cietuma un saucas par Edmonu Dantesu, tad nāk atriebšana.
— Kas par to! — nočukstēja Fernāns.
— Un par ko tad Dantesu lai liek cietumā? — turpināja Kadruss. — Viņš jau nav ne zadzis, ne nositis.
— Klusē tu! — iesaucās Danglārs.
— Es negribu klusēt, — tiepās Kadruss, — es gribu zināt, kāpēc Dantesu liks cietumā. Es mīlu Dantesu. Es dzeru uz tavu veselību, Dantes!
Danglārs pēc kurpnieka apmiglotajām acīm lūkoja nojaust kādā mērā viņš jau ir piedzēries, un tad, pagriezdamies pret Fernānu, teica:
— Nu, vai jūs saprotat, ka man nav nekādas vajadzības viņu nosist?
— Protams, nē, ja ir gadījums, kā jūs sacījāt, likt viņu cietumā. Bet vai jums šāds gadījums ir zināms?
— Kad labi pameklēs, — teica Danglārs, — .varēs gan atrast piemērotu gadījumu. Bet, — tad viņš pats sevi pārtrauca, — kāda velna pēc es iejaucos šinī lietā! Vai tad man tur kāda daļa?
— Es nezinu, vai jums tur kāda daļa, — teica Fernāns, sagrābdams Danglāra roku, — bet es zinu, ka jums ir savi iemesli sevišķi ienīst Dantesu. Kas pats ienīst, tas nemaldās citu naida jūtās.
— Man ir sevišķs iemesls ienīst Dantesu? Nekāda iemesla man nav, goda vārds! — teica Danglārs. — Es redzu, ka jūs esat nelaimīgs, un jūsu nelaime modināja manu līdzcietību. Tas ir viss. Bet no tā brīža, kad jūs padomājāt, ka es pūlos pats savā labā, mēs esam Šķirti ļaudis, mans mīļais draugs: lūkojiet nu pats tikt galā ar savu darīšanu kā zinādams.
Un nu Danglārs no savas puses piecēlās, it kā grasīdamies aiziet.
— Nē, — teica Fernāns, viņu atturēdams, — palieciet jel! Man nav nekādas vajadzības zināt, vai jūs Dantesam vēlat ļaunu vai ne; es viņam vēlu ļaunu, es skaļi atzīstos. Atrodiet kādu līdzekli, un es to likšu lietā. Tikai lai viņš paliek dzīvs, jo Mersedesa sacīja, ka viņa nogalināšoties, ja Dantess tikšot nosists. Bet kāds ir līdzeklis? Kāds ir līdzeklis? — nemierīgi jautāja Fernāns.
— Vai jūs tādu vēl neatradāt?
— Nē, jūs jau apņēmāties to atrast.
— Taisnība, — teica Danglārs. — Francūžiem, salīdzinājumā ar spāniešiem, tanī ziņā priekšroka, ka pēdējie apdomā, bet pirmie izgudro.
— Nu, tad izgudrojiet! — vēl nepacietīgāk teica Fernāns.
— Ei, zēn, atnes man tinti, spalvu un papīru!
— Viss, ko jūs vēlaties, atrodas tur uz tā galda, — teica apkalpotājs zēns, pienākdams tuvāk.
— Padodiet visu šurp!
Zēns atnesa rakstāmrīkus un nolika tos lapenē uz galda.
— A, re! Tinte un papīrs! — teica Kadruss, uzlikdams savu smago roku uz papīra.— Ar šo var cilvēku lētāk nosist nekā ar ieročiem rokā mežā vai no paslēptuves! Es aizvien vairāk baidos no spalvas un tintes nekā no pistoles un zobena.