Armijas un ķeizara zirgi, kurus ik dienas vadāja man garām, vairs nebija tramīgi un tuvojās manām kāj ām neraustīdamies. Jātnieki lika tiem lēkt pār manu roku, kad es to piespiedu pie zemes; un viens no ķeizara medniekiem lielā zirgā pārlēca pār manu zābakā apauto kāju, un tas bija patiesi apbrīnojams lēciens. Kādu dienu man palaimējās imperatoru uzjautrināt visai neparastā veidā. Es palūdzu atnest man vairākas nūjas divu pēdu garumā un parastā spieķa resnumā; viņa majestāte pavēlēja savam galma mežzinim dot attiecīgus rīkojumus; un nākošajā rītā ieradās seši mežsargi ar sešiem ratiem, kur katros bija iejūgti astoņi zirgi. Es paņēmu deviņas šīs nūjas un stingri iespraudu tās zemē kvadrāta formā, kuram katra mala bija divarpus pēdas gara, tad paņēmu vēl četras nūjas un tās sasēju stūros divu pēdu augstumā virs zemes, līdztekus katrai kvadrāta malai, tad piestiprināju pie deviņām izslietajām nūjām savu mutautiņu un izpletu to tik stingri kā bungu ādu; un četras horizontālās nūjas, paceldamās pāri lakatam apmēram piecu collu augstumā, izveidoja tam katrā malā kaut ko līdzīgu margām. Paveicis šo darbu, es lūdzu imperatoru atļaut divdesmit četriem viņa labākajiem zirgiem vingrināties uz šā laukuma. Viņa majestāte manu priekšlikumu pieņēma, un es pacēlu ar savām rokām vienu pēc otra zirgus ar visiem jātniekiem pilnā apbruņojumā un sagatavotus apmācībām. Nostājušies kaujas gatavībā, jātnieki sadalījās divās grupās un uzsāka šķietamas sadursmes, izšāva trulas bultas, izrāva zobenus no makstīm, bēga un vajāja, uzbruka un atkāpās, īsi sakot, parādīja vislabāko militāro disciplīnu, kādu esmu jebkad redzējis. Paralēlās nūjas neatļāva jātniekiem un zirgiem nokrist no laukuma, un imperators bija tik sajūsmināts, ka pavēlēja atkārtot šo priekšnesumu vairākas dienas, un vienreiz viņam labpatikās tikt pašam uzceltam uz laukuma un komandēt manevrus. Ar lielām pūlēm viņam izdevās pierunāt ķeizarieni, lai tā atļautu man viņu paturēt rokā ar visu viņas slēgto krēslu divu jardu attālumā no skatuves, un tā viņa varēja labi pārskatīt visu uzvedumu. Man palaimējās, ka šie priekšnesumi norisa bez negadījumiem; tikai kāds straujš zirgs, kas piederēja vienam no virsniekiem, ar pakavu izplēsa caurumu manā nēzdogā un, kājai paslīdot, pakrita un nogāza savu jātnieku, bet es nekavējoties abus pacēlu un, aizsedzis caurumu ar vienu roku, ar otru roku noliku zemē visus jātniekus, tāpat kā tos biju pacēlis. Pakritušais zirgs bija izmežģījis kreiso kāju, bet jātnieks palicis neskarts. Es izlaboju savu lakatiņu, cik vien prazdams, bet nevarēju vairs paļauties uz tā izturību šādos bīstamos vingrinājumos.
Divas vai trīs dienas pirms manas atbrīvošanas, kamēr es izklaidēju galmu ar šādām izdomām, ieradās ziņnesis pavēstīt viņa majestātei, ka daži no viņa pavalstniekiem, jādami gar to vietu, kur tiku pirmoreiz atrasts, ieraudzījuši zemē guļam lielu, melnu priekšmetu, ļoti savādi veidotu, ar platām malām, kura lielums līdzinoties viņa majestātes guļamistabai un vidusdaļa esot cilvēka augstumā; tas neesot dzīvs radījums, kā sākumā atradēji ar bažām domājuši, jo gulējis zālē nekustīgi, un tie vairākkārt apgājuši tam apkārt; tad, uzkāpjot cits citam uz pleciem, sasnieguši tā augšējo virsmu, kas esot lēzena un gluda, un, tai piesitot ar kājām, tie pārliecinājušies, ka priekšmets iekšpusē esot izdobts; atradēji iedrošinoties domāt, ka tas varētu piederēt Cilvēkam Kalnam, un, ja viņa majestātei labpatiktos, viņi varētu to ar pieciem zirgiem atvest. Es tūlīt sapratu, par ko viņi runāja, un no sirds priecājos par šo ziņu. Acīm redzot, pēc kuģa bojā ejas aizsniedzis krastu un iedams līdz tai vietai, kur pavadīju nakti, savā apjukumā neesmu pamanījis, ka mana cepure, ko biju piesējis sev pie galvas, kad airēju laivā, un kas bija stingri uzvilkta galvā, kamēr peldēju, ir nokritusi, kad iznācu malā; šķiet, nebiju pamanījis, ka aukla nejauši pārtrūkusi, un domāju, ka savu cepuri esmu pazaudējis jūrā. Es lūdzu viņa ķeizarisko majestāti dot pavēli, lai man šo priekšmetu atgādātu pēc iespējas ātri, un izskaidroju viņam tā lietošanu un nozīmi: nākošajā dienā važoņi to man atveda, bet ne visai labā stāvoklī. Tie bija izurbuši apmalē pusotras collas attālumā no cepures malas divus caurumus un tajos ielikuši divus āķus, tos ar garu virvi piesējuši pajūgam un tā vilkuši manu cepuri vairāk nekā pusjūdzi, bet, tā kā šai valstī zeme ir ļoti gluda un līdzena, tad cepure bija cietusi mazāk, nekā to varēja sagaidīt.
Divas dienas pēc šā piedzīvojuma imperators deva pavēli armijai, kas atradās galvaspilsētā un tās apkārtnē, būt kaujas gatavībā un izdomāja sev ļoti savādu izpriecu. Viņš vēlējās, lai es stāvētu kā koloss ar iespējami plaši izplestām kājām. Tad viņš pavēlēja ģenerālim (vecam, pieredzējušam karavadonim un manam lielam labvēlim) nostādīt karavīrus slēgtā ierindā un likt tiem maršēt starp manām kājām, kājniekiem pa divdesmit četri rindā, j ātniekiem pa sešpadsmit, bungām rībot, ar plīvojošiem karogiem un paceltiem pīķiem. Pulks sastāvēja no tristūkstoš kājniekiem un tūkstoš jātniekiem. Viņa majestāte izdeva pavēli, piedraudot ar nāves sodu, ka katram kareivim maršējot jāizrāda vislielākā pieklājība pret manu personu, bet tas tomēr neatturēja dažus jaunākos virsniekus, kad tie soļoja zem manis, pacelt acis uz augšu, un, jāsaka patiesība, manas bikses šai laikā bija tik sliktā stāvoklī, ka deva zināmu iemeslu smiekliem un izbrīnai.
Es biju iesūtījis tik daudz lūgumu un atgādinājumu par manu atbrīvošanu, ka viņa majestāte beidzot ierunājās par šo jautājumu, vispirms kabinetā un tad pilnā padomes sēdē, kur pret šo lūgumu neiebilda neviens, atskaitot Skairešu Bolgolemu, kam bez jebkāda iemesla labpatikās būt manam visniknākajam ienaidniekam. Bet padomē ar balsu vairākumu, pret viņa balsi, mans lūgums tika izlemts labvēlīgi, un imperators to apstiprināja. Bolgolems bija galbets jeb ķeizara flotes admirālis, sava valdnieka uzticības persona un savā nozarē liels lietpratējs, bet aukstas un īgnas dabas cilvēks. Tomēr admirāli beidzot pierunāja dot piekrišanu, bet viņš pieprasīja, lai viņam atļautu uzrakstīt manas atbrīvošanas aktu un noteikumus, kurus izpildīt man bija jāapsolās ar zvērestu. Šos noteikumus Skairešs Bolgolems man atnesa personiski, divu apakšsekretāru un dažu augstmaņu pavadīts. Kad noteikumi bija nolasīti, viņi pieprasīja, lai dodu zvērestu, ka tos izpildīšu; vispirms lai es zvērot pēc savas zemes paraduma un vēlāk tā, kā to nosaka liliputu likumi, saskaņā ar kuriem man vajadzēja savu labo kāju turēt kreisajā rokā un uzlikt labās rokas vidējo pirkstu uz galvas virsas un īkšķi uz labās auss augšējās daļas. Bet varbūt lasītājam interesētu iegūt kādu priekšstatu par šīs tautas stilu un izteiksmes veidu un iepazīties ar manas atbrīvošanas noteikumiem, tāpēc es iztulkoju visu rakstu, vārds vārdā, iespējami tuvu oriģinālam, un to tagad šeit nododu atklātībai.