Bet izraidītie platgalnieki ieguvuši tādu varu Blefusku imperatora galmā un tik daudz slepenas palīdzības un atbalsta no saviem piekritējiem mūsu zemē, ka jau trīsdesmit sešus mēnešus plosās asiņains karš starp abām impērijām - ar mainīgiem panākumiem. Šai laikā esam zaudējuši četrdesmit lielus kuģus un vēl lielāku skaitu sīkāku kuģu kopā ar trīsdesmittūkstoš mūsu labākajiem jūrniekiem un karavīriem, bet mūsu ienaidnieku zaudējumi ir vēl lielāki nekā mūsējie. Taču tagad viņi sagatavojuši varenu floti un grasās izsēdināt mūsu zemē desantu, bet viņa kejzariskā majestāte, stipri paļaudamies uz jūsu drosmi un spēku, pavēlēja man izstāstīt jums šos mūsu valsts apstākļus.»
Es lūdzu sekretāru izteikt viņa majestātei manu padevīgāko cieņu un tam paziņot, ka, manuprāt, svešzemniekam gan neklātos iejaukties partiju ķildās, bet ka esmu gatavs, nežēlojot savu dzīvību, aizstāvēt viņa personu un valsti pret visiem iebrucējiem.
Autors ar sevišķi atjautīgu paņēmienu aizkavē ienaidnieka iebrukumu. Viņam piešķir augstu goda nosaukumu. Ierodas Blefusku imperatora sūtņi un lūdz mieru. Ķeizarienes istabās nejauši izceļas ugunsgrēks. Autors cenšas glābt pils pārējās telpas.
Liliputija atrodas uz cietzemes, bet Blefusku impērija ir sala ziemeļaustrumos no galvenā kontinenta, no kura to atdala tikai astoņsimt jardu plats kanāls. Es vēl šo salu nebiju redzējis un, saņēmis ziņu par gaidāmo uzbrukumu, izvairījos parādīties krastā, baidīdamies, ka mani varētu pamanīt no dažiem ienaidnieka kuģiem, jo Blefusku valstī vēl par mani nekas nebija zināms, tāpēc ka jebkura satiksme starp abām impērijām kara laikā bija stingri aizliegta, piedraudot ar nāves sodu, un mūsu imperators bija uzlicis embargo visiem kuģiem. Es pastāstīju viņa majestātei manis izstrādātu projektu, kā saņemt gūstā visu ienaidnieka floti, kas, kā mūsu izlūki ziņoja, bija noenkurojusies ostā gatava doties jūrā, tiklīdz būs labs ceļavējš. Es iztaujāju pieredzes bagātākos jūrniekus par kanāla dziļumu, ko tie bieži bija izmērījuši, un viņi man pastāstīja, ka paisuma laikā kanāla vidiene esot septiņdesmit glamglafus dziļa, kas ir apmēram sešas pēdas pēc eiropiešu izmēriem, bet pārējās kanāla daļās dziļums nepārsniedzot piecdesmit glamglafus. Es devos uz ziemeļaustrumu piekrasti, kurai iepretim atrodas Blefusku impērija; tur, noslēpies aiz paugura, izņēmu savu mazo tālskati un aplūkoju noenkuroto ienaidnieka floti, kas sastāvēja no apmēram piecdesmit kara kuģiem un liela skaita transportkuģu. Tad atgriezos māj ās un pavēlēju (jo man bija attiecīga atļauja) atnest man lielu daudzumu visresnāko virvju un dzelzs stieņu. Virves bija iesaiņojumu auklas resnumā un dzelzs stieņi adāmadatas garumā un apjomā. Es sapinu trīs auklas kopā, lai iegūtu stipru virvi, un šai pašā nolūkā saliku trīs stieņus citu pie cita, saliecot tiem galus kā āķus. Piestiprinājis šādus piecdesmit āķus pie tikpat daudz virvēm, atgriezos ziemeļaustrumu piekrastē un, novilcis svārkus, kurpes un zeķes, tērpies savā ādas kamzolī, iebridu jūrā pusstundu pirms paisuma. Es bridu, cik ātri spēdams, kanāla vidū nopeldēju kādus trīsdesmit jardus, līdz sajutu zem kājām jūras dibenu. Nepilnas pusstundas laikā nokļuvu līdz flotei. Mani ieraugot, ienaidnieki tā pārbijās, ka nolēca no saviem kuģiem un izpeldēja krastā, kur viņu sapulcējās ne mazāk kā trīsdesmittūkstoš vīru. Tad, paņēmis savas ierīces, es aizkabināju katra kuģa priekšgalā āķi un visu virvju galus sasēju kopā. Kamēr es tā darbojos, ienaidnieks raidīja pret mani tūkstošiem bultu, no kurām daudzas ieurbās manās rokās un sejā un nodarīja ne vien ārkārtīgas sāpes, bet arī ļoti traucēja darbā. Visvairāk baidījos par savām acīm, kuras būtu neglābjami zaudējis, ja žigli neizdomātu aizsardzības līdzekli. Starp dažiem citiem nepieciešamiem sīkumiem es slepenā kabatā glabāju arī brilles, kuras, kā jau iepriekš minēju, imperatora ierēdņi, kas mani pārmeklēja, nebija pamanījuši. Izņēmis šīs brilles, es tās stingri piestiprināju uz sava deguna un, šādi apbruņojies, drosmīgi turpināju darbu par spīti ienaidnieka bultām, no kurām daudzas atsitās pret manu briļļu stikliem, bet nenodarīja tām nekādu ļaunumu, tikai mazliet tās sašķobīja. Aizkabinājis visus āķus un saņēmis virvju mezglu rokā, sāku vilkt, bet neviens kuģis nepakustējās, jo visi tie stingri turējās pie saviem enkuriem, tāpēc man atlika vēl veikt pasākuma bīstamāko daļu. Es palaidu vaļā virvi un, atstājis āķus piestiprinātus kuģiem, drosmīgi ar savu nazi pārgriezu enkuru virves, kamēr ap divsimt bultu ieurbās man sejā un rokās; tad aiz mezgla satvēru virves, pie kurām bija piesieti āķi, un ļoti viegli aizvilku sev līdz ienaidnieka piecdesmit lielākos kara kuģus.