Blefuskieši, kam nebija ne jausmas par manu nodomu, vispirms izbrīnā sastinga. Viņi redzēja, ka pārgriežu virves, un domāja, ka mans nolūks ir atstāt kuģus vēja un viļņu varā vai ļaut tiem sadurties citam ar citu, bet, kad tie ieraudzīja, ka visa flote aizpeld pilnā kārtībā un es velku virvju galus, tiem izlauzās tādi bēdu un izmisuma kliedzieni, ka grūti to attēlot vai pat iedomāties. Kad biju jau ārpus briesmām, apstājos kādu brīdi, lai izvilktu bultas no savām rokām un sejas un aptrieptu rētas ar ziedi, ko liliputi man iedeva, kad ierados pirmoreiz viņu zemē, kā to jau agrāk pieminēju. Tad noņēmu brilles un, nogaidījis kādu stundu, līdz paisums mazliet kritās, izbridu cauri kanālam ar savu kravu un sveikā ierados Liliputijas ķeizariskajā ostā.
Imperators un viss viņa galms stāvēja krastā, gaidot šā lielā pasākuma beigas. Viņi ieraudzīja kuģus tuvojamies liela pusmēneša lokā, bet nepamanīja mani, jo es līdz krūtīm biju ūdenī. Kad nonācu
kanāla vidū, viņi vēl vairāk satraucās, jo biju ūdenī līdz kaklam. Imperators domāja, ka esmu noslīcis un ka ienaidnieka flote tuvojas naidīgā nolūkā, bet drīz viņa bailes rima, jo kanāls ar katru soli kļuva seklāks un drīz mani jau varēja sadzirdēt, tāpēc, pacēlis augstāk kopā sasietās virves, pie kurām bija piestiprināta flote, es skaļā balsī saucu: «Lai dzīvo Liliputijas visvarenais imperators!» Kad izkāpu krastā, šis dižais valdnieks mani saņēma ar vislielākām uzslavām un tūlīt piešķīra man nardaka titulu, kas ir liliputiem augstākais goda nosaukums.
Viņa majestāte izteica vēlēšanos, lai es rastu vēl kādu iespēju atvest atlikušos ienaidnieka kuģus viņa ostās. Tik bezmērīga ir valdnieku godkāre, ka viņš acīm redzot bija nodomājis, ne vairāk, ne mazāk, pārvērst visu Blefusku impēriju par provinci, kuru viņš pārvaldītu, ieceļot tur vicekarali, iznīcinātu visus emigrējušos un tur patvērušos platgalniekus un piespiestu visu blefuskiešu tautu pārsist olas šaurajā galā un šādi kļūtu vienīgais valdnieks visā pasaulē. Bet es visādi pūlējos viņu atrunāt no šā nodoma ar dažādiem iebildumiem, kurus manī izraisīja gan politiski apsvērumi, gan taisnīgums, un es skaidri pateicu, «ka nekad nebūšu ierocis, ar kura palīdzību tiktu paverdzināta brīva un drosmīga tauta», un, kad šo jautājumu apsprieda valsts padomē, gudrākie ministri nostājās manā pusē.
Mana atklātā, drosmīgā deklarācija bija tādā pretrunā ar viņa ķeizariskās majestātes politiskajiem plāniem, ka viņš to man nekad vairs nevarēja piedot. Viņš ļoti smalkā formā to lika saprast padomei, kur, kā man sacīja, gudrākie vismaz šķietami bija manās domās, jo tie klusēja, bet citi, kas bija mani slepenie ienaidnieki, nevarēja atturēties no dažiem izteicieniem, kas aplinkus bija vērsti pret mani, un no šā laika viņa majestāte un daļa ministru sāka pret mani ļaunprātīgu intrigu, kas pēc nepilniem diviem mēnešiem izpaudās ar tādu spēku, ka gandrīz beidzās ar manis pilnīgu iznīcināšanu. Tik maz nozīmē vislielākie pakalpojumi valdniekiem, ja svaru kausu otrajā pusē ir atteikšanās pakļauties viņu kaislībām.
Trīs nedēļas pēc šā manis veiktā varoņdarba no Blefusku impērijas svinīgi ieradās sūtņi pazemīgi lūgt mieru, ko drīz noslēdza, pieņemot noteikumus, kas bija ļoti izdevīgi mūsu imperatoram, bet ar kuru atstāstījumu es neapgrūtināšu lasītāju. Ieradās seši sūtņi ar piecsimt cilvēku svītu, un viņu ierašanās bija ļoti krāšņa, atbilstoša viņu valdnieka diženībai un viņu uzdevuma svarīgumam. Kad bija beigušās miera sarunas, kurās es izdarīju sūtņiem dažus labus pakalpojumus, izmantojot ietekmi, kāda man patiesībā vai šķietami bija galmā, viņu gaišības, kuriem personiski bija pastāstīts par manu draudzīgumu pret tiem, ieradās pie manis oficiālā vizītē. Viņi sākumā izsacīja daudz komplimentu par manu drosmi un augstsirdību un sava pavēlnieka ķeizara vārdā ielūdza mani apmeklēt viņu valsti, un izteica vēlēšanos, lai es tiem mazliet parādītu savu apbrīnojamo spēku, par kuru dzirdējuši daudz brīnišķīgu nostāstu. Es labprāt izpildīju viņu vēlēšanos, be1
Kad biju pakavējis laiku viņu gaišībām, tos bezgala iepriecinādams un pārsteigdams, es lūdzu viņus parādīt man godu, nododot manus dziļās padevības un cieņas apliecinājumus imperatoram, viņu pavēlniekam, kura tikumu slava tik pelnīti radījusi visā pasaulē apbrīnu un kura ķeizarisko personu biju nolēmis apciemot, pirms atgriezīšos savā dzimtenē. Tāpēc nākošajā reizē, kad man bija gods redzēt mūsu imperatoru, es lūdzu no viņa visaugstāko atļauju man apciemot blefuskiešu valdnieku, un šo atļauju viņš gan deva, bet, cik vēroju, ļoti vēsā formā; es nekad nevarēju izprast šā vēsuma iemeslus, līdz man kāda persona pačukstēja, ka Flimneps un Bolgolems esot raksturojuši valdniekam manas attieksmes ar sūtņiem kā nedraudzības zīmi, kaut gan esmu pārliecināts, ka mana sirdsapziņa ir pilnīgi tīra. Tad es pirmoreiz sāku vēl tikai aptuveni nojaust, kas ir galmi un ministri.