Šai impērijā ir ļoti savādi likumi un parašas, un, ja tie nebūtu pilnīgā pretstatā manas mīļotās tēvijas likumiem un parašām, es mēģinātu tos mazliet attaisnot. Būtu tikai vēlams, lai tie tiktu labi izlietoti. Vispirms pieminēšu likumu par nodevējiem. Visus noziegumus pret valsti soda šeit ar vislielāko bardzību, bet, ja apvainotā persona prāvas laikā skaidri pierāda savu nevainību, tad sūdzētājam tūlīt piespriež kauna pilnu nāvi un no viņa mantas un zemes nevainīgajai personai tiek četrkārtīgi atlīdzināts par zaudēto laiku, pārciestajām briesmām, cietuma grūtībām un par visiem izdevumiem, kas bija vajadzīgi aizstāvībai, un, ja sūdzētāja īpašumu nepietiek, tad pārējos līdzekļus jo plaši sagādā kronis. Imperators cietušajam publiski izrāda savu labvēlību, un viņa nevainība tiek proklamēta visā valstī.
Liliputi uzskata blēdību par lielāku noziegumu nekā zādzību un tikai retos gadījumos nesoda to ar nāvi, jo viņiem šķiet, ka piesardzīgums, modrība un vesels saprāts var nosargāt cilvēka īpašumu no zagļiem, bet godīgumam nav aizsarga pret smalku viltību, un, ja ir nepieciešams pastāvīgi pirkt un pārdot un tirgoties uz kredīta, pieļaujot un sekmējot blēdību un neparedzot tai likumā sodu, godīgais tirgotājs tiek vienmēr krāpts, bet viltnieks ir arvien ieguvējs. Atceros, ka reiz pie valdnieka aizstāvēju noziedznieku, kas bija piesavinājies no sava kunga lielāku naudas summu, kuru bija saņēmis viņa uzdevumā un ar to aizbēdzis; kad es viņa majestātei mēģināju noziedznieka vainu mīkstināt, sacīdams, ka tā bijusi tikai uzticības laušana, ķeizaram šķita drausmīgi, ka es par attaisnojumu minu to, kas noziegumu tikai palielina, un, patiesi, man nebija ko teikt, un es varēju dot tikai parasto atbildi, ka dažādām tautām ir dažādas parašas, jo, jāatzīstas, biju ļoti nokaunējies.
Kaut gan mēs dēvējam apbalvojumus un sodus par divām svirām, kas iedarbina visu valsts mehānismu, nekur citur kā vien Liliputijā neesmu redzējis šo principu izlietojam praksē. Ikviens, kas šai zemē var pietiekami pierādīt, ka stingri ievērojis šās valsts likumus septiņdesmit trīs mēnešus, iegūst saskaņā ar savu stāvokli un dzīves apstākļiem tiesību uz zināmām privilēģijām un uz attiecīgu naudas summu no šām vajadzībām nozīmētā fonda; viņš iegūst arī snilpola jeb likumu ievērotāja titulu, ko pievieno viņa vārdam, bet kas nepāriet uz viņa pēcnācējiem. Un, kad pastāstīju, ka mūsu likumu spēks ir tikai sodos un ka tie neparedz apbalvojumus, tas viņiem šķita mūsu politikas sevišķs trūkums. Tāpēc viņu tiesas zālēs Taisnības attēlam, lai simbolizētu modrību, ir sešas acis: divas priekšpusē, divas mugurpusē un abos sānos pa vienai, labajā rokā viņa tur atvērtu maisu ar zeltu, kreisajā zobenu makstī, lai parādītu, ka vairāk sliecas apbalvot nekā sodīt.
Izvēloties cilvēkus dažādiem valsts amatiem, liliputi vairāk ņem vērā labus tikumus nekā izcilas spējas, jo viņi domā, - ja valdība cilvēkiem vajadzīga, tad caurmēra cilvēka saprāts ir piemērots šādiem vai tādiem amatiem, un liktenis nekad nav gribējis padarīt sabiedrisku lietu kārtošanu par mistēriju, ko varētu izprast tikai dažas sevišķi ģeniālas personas, kas katrā gadsimtā piedzimst tikai ne vairāk par trim, bet tiem šķiet, ka patiesīgums, taisnīgums, mērenība un tamlīdzīgas īpašības var piemist katram cilvēkam; šādi tikumi, pieredzes un labu nodomu atbalstīti, dara ikvienu cilvēku spēj īgu kalpot savai tēvijai, ja vien amats neprasa speciālas studijas. Bet viņi domā, ka vislielākās gara dāvanas nevar aizstāt tikumisko raksturu un ka valsts amatus nekad nedrīkst nodot netikumisku personu bīstamajās rokās; vismaz tās kļūdas, kuras nezināšanas dēļ izdara kāds tikumisks cilvēks, savās sekās nekad nebūs tik bīstamas sabiedrības labumam kā tāda cilvēka rīcības, kura tieksmes ir samaitātas un kuram piemīt lielas spējas savus netikumus izmantot, vairot un aizstāvēt.
Tāpat neticība dievišķīgai gādībai padara cilvēku nederīgu jebkuram sabiedriskam amatam; un, ja pat valdnieki atzīst sevi par likteņa izvēlētiem, tad liliputiem šķiet, - nevar būt nekas bezjēdzīgāks par to, ka valdnieks ieceļ amatos tādus cilvēkus, kas neatzīst autoritāti, kuras vadīts viņš darbojas pats.
Atstāstot šādus un vēl citus likumus, esmu ņēmis vērā tikai pamatlikumus, nevis kauna pilno samaitātību, kurā liliputu tauta iegrimusi cilvēka dabas deģenerācijas dēļ. Kas attiecas uz nejēdzīgo parašu piešķirt lielos valsts amatus personām, kas veikli dejo uz virves, vai piešķirt labvēlības un goda zīmes tiem, kas lec pār spieķiem vai lien zem tiem, tad lasītājam jāzina, ka šādas parašas pirmais ieviesis tagad valdošā imperatora vectēvs, un šī paraša sasniegusi savus tagadējos augstumus, partijām un grupām nemitīgi pieaugot. Nepateicību liliputi uzskata par smagu noziegumu (no vēstures zinām, ka tāds uzskats pastāvējis arī dažās citās tautās), jo viņi spriež tā: ikviens, kas atmaksā savam labdarim ar ļaunu, neapšaubāmi ir arī visu citu cilvēku ienaidnieks, ja pret tiem viņš nejūt nekādu pienākumu, un tāpēc šāds cilvēks pelnījis nāvi. Viņu uzskati par vecāku un bērnu
pienākumiem stipri atšķiras no mūsējiem. Tā kā vīrieša un sievietes savienošanās balstās uz lielo dabas likumu, lai vairotu un turpinātu sugu, tad liliputi atzīst, ka vīrieši un sievietes tuvojas viens otram, tāpat kā pārējie dzīvnieki, iekāres dēļ un ka viņu maigums pret bērniem izriet no tās pašas dabiskās tieksmes, un šā iemesla dēļ tie neatzīst kaut kādus bērna pienākumus pret savu tēvu tikai tāpēc vien, ka tas viņu radījis, vai pret māti tāpēc, ka tā viņu laidusi pasaulē, jo, ņemot vērā cilvēka dzīves postu, tā nav nekāda labdarība, ne arī viņa vecāki bija nodomājuši dot tam dzīvību, jo viņu domas mīlas saskarē bija nodarbinātas ar pavisam kaut ko citu. Balstoties uz šādiem un līdzīgiem prātojumiem, liliputi domā, ka vismazāk vecākiem var uzticēt viņu pašu bērnu audzināšanu, un tāpēc tiem visās pilsētās ir sabiedriskas audzinātavas, kur visiem vecākiem, izņemot zemniekus un strādniekus, jānodod audzināšanā un izglītošanā savi abu dzimumu bērni, kad tie sasniedz divdesmit mēnešu vecumu, jo ir uzskats, ka šai vecumā bērniem sāk rasties pirmās saprāta pazīmes. Šīs audzināšanas iestādes ir ļoti dažādas, piemērotas dažādiem sabiedriskiem stāvokļiem un abiem dzimumiem. Tur darbojas pedagogi, kas labi apmāca un sagatavo bērnus dzīves apstākļiem, atbilstošiem viņu vecāku stāvoklim un viņu pašu spējām un tieksmēm. Vispirms teikšu dažus vārdus par zēnu skolām, tad par meiteņu audzināšanas iestādēm.