Audzināšanas iestādes zēniem, dižciltīgu vai ievērojamu vecāku bērniem, vada nopietni un dziļi izglītoti pedagogi un vairāki viņu palīgi. Bērnu apģērbs un ēdiens ir ļoti vienkāršs un pieticīgs. Viņus audzina, balstoties uz godīguma, taisnības, drosmes, vienkāršības, žēlsirdības, reliģijas un dzimtenes mīlestības principiem; viņi ir vienmēr nodarbināti, atskaitot to laiku, kas vajadzīgs ēšanai un gulēšanai, un šis laiks ir ļoti īss, turklāt tiem vēl dotas divas brīvstundas, kas veltītas ķermeņa vingrojumiem. Līdz četru gadu vecumam viņus apģērbj kalpotāji vīrieši, vēlāk tie ģērbjas paši, lai cik augsts būtu viņu stāvoklis. Kalpotājas sievietes, kuru vecums, pēc mūsu laika rēķina, ir ap piecdesmit gadu, izpilda tikai visvienkāršākos darbus. Zēniem nekad nav atļauts sarunāties ar kalpotājiem; brīvlaikā tie pastaigājas kopā, lielākās vai mazākās grupās, vienmēr kāda skolotāja vai viņa palīga pavadībā; tāpēc tie pasargāti no pāragrām ļaunām izlaidības un netikumu ietekmēm, kas netraucēti iedarbojas uz mūsu bērniem. Viņu vecākiem atļauts tos satikt tikai divreiz gadā; apciemojums ilgst tikai vienu stundu. Vecāki drīkst bērnu noskūpstīt satiekoties un atvadoties, bet skolotājs, kas stāv klāt satikšanās laikā, nepieļauj tiem sačukstēties vai lietot mīlinamos vārdus, nedz atnest rotaļlietas, saldumus vai kaut ko tamlīdzīgu.
Ja ģimene savlaicīgi nesamaksā par bērna audzināšanu un uzturu, šo naudu no tiem iekasē ķeizara ierēdņi.
Audzināšanas iestādes vidējo muižnieku, tirgotāju un amatnieku bērniem attiecīgi iekārtotas tādā pašā veidā, tikai bērni, kas nozīmēti kādam amatam, jau no vienpadsmit gadu vecuma kļūst par mācekļiem, bet muižnieku bērni iegūst vispārīgo izglītību līdz piecpadsmit gadiem, kas atbilst mūsu divdesmit pirmajam dzīvības gadam; disciplīnas stingrība pēdējos trijos gados pakāpeniski tiek atslābināta.
Meiteņu skolās dižciltīgās meitenes tiek audzinātas tāpat kā zēni, tikai viņas apģērbj godīgas kalpones, bet vienmēr kādas skolotājas vai viņas palīdzes klātienē, līdz tās sāk apģērbties pašas, un parasti tas notiek piecu gadu vecumā. Un, ja kādreiz atgadās, ka šīs aukles pastāstījušas meitenēm kādu briesmīgu vai bezjēdzīgu pasaku vai izklaidējušas tās ar kādu muļķīgu joku, kā to pie mums mēdz darīt istabenes, tad aukles publiski tiek trīsreiz nopērtas ar pātagu, uz vienu gadu ieslodzītas cietumā un izsūtītas uz visu mūžu valsts visattālākajā nomalē. Jaunās dāmas kaunas no gļēvulības un muļķības tāpat kā vīrieši un nicina visus personiskos greznumus, atskaitot pieklājību un tīrību; es neievēroju arī nekādu starpību viņu izglītībā dzimumu atšķirības dēļ, tikai sieviešu vingrojumi nav tik smagi, un tām tiek dotas dažas pamācības mājsaimniecībā, un mācību kurss ir īsāks, jo liliputu princips ir, ka dižciltīga vīra sievai jābūt sapratīgai un patīkamai dzīves biedrei, tāpēc ka viņa nebūs mūžam jauna. Kad meitenes ir divpadsmit gadu vecas, kas liliputiem ir precību vecums, viņu vecāki vai aizbildņi pārved tās mājās, izteikdami dziļu pateicību skolotājiem, un jaunā dāma parasti šķiras no savām draudzenēm ar asarām.
Zemas kārtas meiteņu skolas bērniem iemāca dažādus darbus, atbilstošus viņu dzimumam un stāvoklim; meitenes, kas nozīmētas par māceklēm, paliek skolā līdz septiņu gadu vecumam, pārējās līdz vienpadsmit gadiem.
Zemāko ļaužu ģimenes, kuru bērnus audzina šajās skolās, bez gada maksas, kas ir iespējami zema, iemaksā skolas mantzinim mazu daļu no savas mēneša algas - meitas pūram; tāpēc visu vecāku izdevumus ierobežo likums, jo liliputi domā, ka būtu ļoti netaisni, ja cilvēki, ļaudamies savām dziņām, laistu pasaulē bērnus, bet viņu uzturēšanu atstātu sabiedrībai. Kas attiecas uz dižciltīgām personām, tad tās uzņemas saistības atlikt katram bērnam zināmu summu, kas atbilst viņa stāvoklim, un šie kapitāli tiek lietpratīgi un ļoti taisnīgi pārvaldīti.
Zemnieki un strādnieki patur savus bērnus mājās, jo viņu nodarbošanās ir tikai apstrādāt un kopt zemi, un tāpēc viņu audzināšana sabiedrību var maz interesēt, bet vecie un slimie tiek novietoti slimnīcās, jo ubagošana šai valstī nav pazīstama.
Varbūt es varētu ziņkāro lasītāju izklaidēt, attēlojot savus mājas apstākļus un dzīves veidu šai zemē, kur uzturējos deviņus mēnešus un trīspadsmit dienas. Apstākļu spiests, es izmantoju savas tehniskās zināšanas un pagatavoju sev no ķeizara parka lielākajiem kokiem diezgan ērtu krēslu un galdu. Divsimt šuvējām tika uzdots pašūt man kreklus, gultas veļu un galdautus no visstiprākā un rupjākā audekla, kādu tās varēja dabūt, bet arī to viņām vajadzēja šūšanai salikt vairākās kārtās, jo visbiezākais audekls bija vēl daudz smalkāks par mūsu muslīnu. Viņu linu audums ir parasti trīs collas plats un trīs pēdas garš. Šuvējas noņēma man mēru, kad biju nogulies zemē: viena stāvēja pie mana kakla, otra pie ceļgala ar izstieptu stipru virvi, kuras galu katra no tām turēja rokā, kamēr trešā izmērīja virves garumu ar vienu collu garu lineālu. Tad viņas izmērīja manu labās rokas īkšķi un ar to apmierinājās, jo, pēc matemātiskiem aprēķiniem, divkāršs īkšķa apkārtmērs līdzinās rokas stilba apkārtmēram, un līdzīgas attiecības ir starp kakla un vidukļa apmēriem, un, kad es zemē noklāju savu veco kreklu viņām kā paraugu, tās man pašuva piemērotu veļu. Trīssimt drēbniekiem bija līdzīgā kārtā uzdots pagatavot man apģērbu, bet tie mani izmērīja ar citādiem paņēmieniem. Es nometos ceļos, un tie pieslēja kāpnes līdz manam kaklam; pa šīm kāpnēm viens no viņiem uzrāpās un nolaida auklu ar galā piesietu svinu no manas apkakles līdz grīdai, un tas bija mana kamzoļa garums, bet savu vidukli un rokas es izmērīju pats. Kad mans uzvalks bija gatavs, un to pašuva manā mājā (jo vislielākajā viņu mājā tam nebūtu pieticis vietas), tad tas ļoti atgādināja no sīkiem drēbes gabaliņiem darinātu segu, kādas mēdz gatavot angļu dāmas, tikai mans uzvalks bija vienas krāsas.