Trīssimt pavāru gatavoja man ēdienu mazās, ērtās būdās, kas bija uzceltas ap manu māju, kurās tie dzīvoja ar savām ģimenēm, un viņi man vārīja divus ēdienus katrā maltītē. Es paņēmu rokā divdesmit sulaiņus un noliku tos uz galda, bet simt sulaiņu apkalpoja mani, stāvēdami uz grīdas, daži turēdami savās rokās gaļas bļodas, daži ar vīna un citu dzērienu mucām plecos, un sulaiņi, kas stāvēja uz galda, visu to uzvilka augšā ar atjautīgi ierīkotām virvēm, kā mēs Eiropā mēdzam pacelt spaini no akas. Katra viņu gaļas bļoda bija man tikai viens kumoss un muca viņu dzērienu - viens prāvs malks. Liliputu jērgaļa nav tik laba kā mūsējā, bet viņu vērša gaļa ir lieliska. Reiz man iedeva tik lielu fileja gabalu, ka biju spiests noēst to trijos kumosos, bet tas bija rets gadījums. Mani kalpotāji izbrīnījās, redzot mani apēdam gaļu ar visiem kauliem, kā manā dzimtenē mēdz ēst cīruļa kājiņas. Viņu zosis un tītarus es parasti noriju uzreiz, un man jāatzīstas, ka tie ir daudz garšīgāki par mūsējiem. Viņu sīkputnus varēju paņemt uz sava naža gala pa divdesmit vai trīsdesmit uzreiz.
Kādu dienu viņa ķeizariskā majestāte, kas bija dzirdējis par manu dzīves veidu, izteica vēlēšanos, ka viņš pats, viņa ķeizariskā dzīves biedre un augstdzimušie prinči un princeses būtu laimīgi (kā viņam labpatikās izteikties) pusdienot ar mani. Viņi visi ieradās, un es tos nosēdināju parādes krēslos uz sava galda tieši iepretim sev un viņu pavadoņus tiem blakus. Flimneps, lords mantzinis, arī bija šeit ar savu balto zizli, un es ievēroju, ka viņš bieži mani uzlūkoja ar skābu seju, ko izlikos neievērojam, bet ēdu vairāk, nekā parasts, savai dārgajai dzimtenei par godu un galmam par izbrīnu. Man ir daži personiski iemesli domāt, ka šī viņa majestātes vizīte deva Flimnepam ieganstu mani nomelnot sava kunga acīs. Šis ministrs bija aizvien bijis mans slepens ienaidnieks, lai gan ārēji viņš pret mani bija daudz laipnāks, nekā tas parasts viņa drūmajam raksturam. Viņš darīja imperatoram zināmu «viņa valsts kases slikto stāvokli», ka viņš esot spiests izdarīt naudas aizņēmumus uz lieliem procentiem, ka valsts aizņēmumu zīmju kurss nokritis par deviņiem procentiem zem nominālvērtības, ka manis uzturēšana esot maksājusi viņa majestātei vairāk nekā pusotra miljona spragu (liliputu vislielākā zelta monēta mazas saktas lielumā) un ka, vispār runājot, imperatoram būtu ieteicams, līdzko rodas izdevība, no manis atbrīvoties.
Man ir pienākums aizstāvēt kādas cēlas dāmas reputāciju, kura bija nevainīgi cietusi manis dēļ. Valsts mantzinim bija uznācis greizsirdības untums pret savu sievu, jo daži ļaunprātīgi mēlneši viņam bija pastāstījuši, ka viņas gaišība esot iedegusies neprātīgā kaislē pret mani, un kādu laiku galmā klīda skandalozas tenkas, ka viņa esot slepeni ieradusies manā dzīvoklī. Es šeit svinīgi paskaidroju, ka tie ir nelietīgi apmelojumi, kuriem nav nekāda cita pamata kā vienīgi atklāta un nevainīga draudzība, ko viņas gaišība man izrādīja. Es atzīstos, ka viņa bieži ieradās manā mājā, bet vienmēr publiski, un vienmēr viņas karietē līdz bija vēl trīs personas, parasti viņas māsa, meita un kāda no labākajām paziņām; bet tādā veidā mani apciemoja arī daudzas citas galma dāmas, un es varu kā lieciniekus piesaukt visus savus kalpotājus - vai tie kādreiz redzējuši pie manām durvīm apstājamies karieti un nezinājuši, kādas personas tajā sēž. Šādos gadījumos, kad kalpotājs man viesi bija pieteicis, es parasti tūlīt devos pie durvīm un apsveicinājies paņēmu karieti ar abiem zirgiem ļoti piesardzīgi savās rokās (ja karietē bija iejūgti seši zirgi, važonis vienmēr četrus zirgus atjūdza) un uzliku tos uz galda, kuram apkārt biju uzstādījis pārvietojamas margas piecu collu augstumā, lai izvairītos no nelaimes gadījumiem; un bieži uz mana galda bija reizē četras iejūgtas karietes pilnas ar sabiedrības dāmām, kamēr es sēdēju savā krēslā, noliecis seju pāri tām, un, kad sarunājos ar viešņām vienā karietē, važoņi pārēj ās karietes lēnām vizināja pa manu galdu. Esmu ļoti patīkami pavadījis daudzas pēcpusdienas šādās sarunās. Bet es uzaicinu kancleru un divus viņa spiegus (es viņu vārdus nosaukšu atklāti) Klastrilu un Dranlo pierādīt, ka jebkad kāda persona pie manis ieradusies inkognito, izņemot sekretāru Reldreselu, kuru pie manis bija sevišķā uzdevumā atsūtījusi viņa ķeizariskā majestāte, kā es to jau iepriekš atstāstīju.