Es nebūtu tik ilgi kavējies pie šiem sīkumiem, ja tie neskartu kādas lielas dāmas labo slavu, jau nerunājot par manis paša reputāciju, kaut gan man toreiz bija gods būt nardakam, kāda titula nav pat pašam valsts lordam mantzinim, jo visa pasaule zina, ka viņš ir tikai glumglums, un šis tituls ir par vienu pakāpi zemāks, tāpat kā Anglijā marķīza tituls ir par vienu pakāpi zemāks nekā hercoga tituls, bet es atzīstu, ka sava amata dēļ viņš bija augstāks par mani. Šo nepareizo tenku ietekmēts, kuras es vēlāk uzzināju kāda nejaušā gadījumā, ko nav vērts pieminēt, valsts kanclers pret savu sievu bija saniknots, bet vēl vairāk pret mani, un, kaut gan beidzot viņš pārliecinājās, ka ir maldījies, un atkal salaba ar sievu, tomēr es biju pilnīgi zaudējis viņa uzticību un sajutu, ka mans stāvoklis bija ļoti sašķobījies arī pie paša imperatora, kuru pārāk ietekmēja šis viņa favorīts.
Autors, uzzinājis par nodomu apvainot viņu valsts nodevībā, aizbēg uz Blefusku. Viņa uzņemšana šai zemē.
Pirms attēloju, kā atstāju šo impēriju, būtu lietderīgi atstāstīt dažus sīkumus par kādu slepenu intrigu, kas vairāk nekā divus mēnešus veidojās pret mani. Līdz šim es visu mūžu biju tāls valdnieku galmiem savas zemās izcelšanās dēļ. Tiesa, es biju pietiekami daudz lasījis un dzirdējis par lielu valdnieku un ministru tieksmēm, bet nekad nebiju domājis, ka tās izpaudīsies tik briesmīgi šādā tālā zemē, kurā, kā man šķita, valdīja pavisam citi principi nekā Eiropā.
Kad es gatavojos apciemot Blefusku salas imperatoru, kāds ievērojams galminieks (kuram es biju izdarījis lielu pakalpojumu tādā laikā, kad tas bija pie viņa ķeizariskās majestātes vislielākā nežēlastībā) ieradās slepeni manā mājā vēlu vakarā, slēgtās nestuvēs, un, nenosaukdams savu vārdu, lūdza viņu pieņemt. Nesēji tika aizsūtīti projām; es ieliku krēslu ar tajā sēdošo gaišību savos svārkos un, pavēlējis kādam uzticamam kalpotājam teikt katram apmeklētājam, ka esmu saslimis un aizgājis gulēt, aizslēdzu savas mājas durvis, noliku pēc sava paraduma krēslu uz galda un nosēdos pie tā. Kad bijām apmainījušies ar parastajiem sveicieniem, es ievēroju, ka viņa gaišības seja izskatās norūpējusies un vaicāju pēc iemesla; tad viesis lūdza viņu uzklausīt pacietīgi, jo jautājums skarot manu godu un dzīvību, un griezās pie manis ar šādu runu, kuru pēc viņa aiziešanas visos sīkumos pierakstīju.
«Jums jāzina,» viņš teica, «ka pēdējā laikā jūsu dēļ vairākkārt sasauktas lielā slepenībā padomes komiteju sēdes un tikai pirms divām dienam viņa majestāte pieņēma noteiktu lēmumu. Jūs jau labi zināt, ka Skairešs Bolgolems (galbets jeb augstākais admirālis) ir bijis jūsu niknākais ienaidnieks gandrīz jau kopš jūsu ierašanas pirmās dienas. Es nezinu šā ienaida iemeslus, bet tas ir pieaudzis kopš jūsu lielajiem panākumiem pret Blefusku impēriju, ar kuriem admirāļa slava tikusi ļoti aptumšota. Šis augstmanis un Flimneps - valsts mantzmis, kura naids pret jums ir zināms viņa sievas dēļ, ģenerālis Limtoks, kambarkungs Lelkens un augstākais tiesnesis Belmafs sastādījuši pret jums apsūdzības rakstu par valsts nodevību un citiem smagiem noziegumiem.»
Šis ievads mani tik stipri uzbudināja, jo apzinājos savus nopelnus un bezvainību, ka gribēju viņu pārtraukt, bet viņš lūdza mani klusēt un turpināja šādi:
«Būdams pateicīgs par labvēlību, kuru esat nan izrādījis, es izzināju visus šos apstākļus un ieguvu apsūdzības raksta kopiju, likdams uz spēles savu galvu jūsu labā.
Apsūdzības raksts pret Kvinbusu Flestrinu, Cilvēku Kalnu
I. Kaut gan ar likumu, kas izdots viņa ķeizariskās majestātes Kelina Defara Pljuna valdīšanas laikā, noteikts, ka ikviens, kas nolaidīs ūdeni ķeizariskās pils sētā, tiks sodīts, vissmagākā veidā par majestātes apvainošanu, tomēr augšā minētais Kvinbuss Flestrins, atklāti pārkāpjot šo likumu un aizbildinādamies ar to, ka apdzēš ugunsgrēku viņa majestātes visdārgās laulātās draudzenes dzīvojamās telpās, ļaunprātīgi, nodevīgi un velnišķīgi izlaizdams savu urīnu, apdzēsa šo ugunsgrēku, kas bija izcēlies minētajos apartamentos, atrazdamies ķeizariskās pils pagalmā, par spīti attiecīgajam likumam, lauzdams savu pienākumu utt., utt.
II. Ka minētais Kvinbuss Flestrins, atvedis Blefusku ķeizarisko floti imperatora ostā un saņēmis pēc tam no viņa ķeizariskās majestātes pavēli sagūstīt visus pārējos Blefusku impērijas kuģus un pārvērst šo impēriju par provinci, ko pārvaldītu mūsu iecelts vicekaralis, kā arī iznīcināt un notiesāt uz nāvi ne tikai platgalniekus, kas bija trimdā, bet arī visus tos ļaudis Blefusku impērijā, kas tūlīt neatteiktos no platgala ķecerības, šis minētais Flestrins kā viltīgs nodevējs pret visai labvēlīgo un gaišo ķeizarisko majestāti lūdza viņu atbrīvot no šā uzdevuma ar ieganstu, ka nevēloties būt varmācīgs pret nevainīgu ļaužu sirdsapziņu, nedz iznīcināt viņu brīvību un dzīvību.
III. Ka, ierodoties dažiem sūtņiem no Blefusku galma izlūgties mieru viņa majestātes galmā, viņš, minētais Flestrins, kā viltīgs nodevējs palīdzēja šiem sūtņiem, tos atbalstīja, iedrošināja un sagādāja tiem izpriecas, kaut gan viņš zināja, ka tie kalpo valdniekam, kas vēl nesen bija viņa ķeizariskās majestātes atklāts ienaidnieks un atklāti karoja ar viņa majestāti.
IV. Ka šis minētais Kvinbuss Flestrins pretēji uzticama pavalstnieka pienākumiem gatavojas tagad apciemot Blefusku galmu un impēriju, saņēmis tikai viņa ķeizariskās majestātes mutvārdu piekrišanu un izmantodams to par ieganstu, nodevīgi un viltīgi nodomājis doties minētajā ceļojumā, lai sniegtu palīdzību, mierinājumu un atbalstu Blefusku imperatoram, kas vēl nesen bija viņa ķeizariskās majestātes ienaidnieks un atklāti karoja ar viņu.
Ir vēl citi punkti, bet šie, kurus izvilkumā es jums nolasīju, ir tie svarīgākie.