Ja jehūzu spriedumi varētu mani kaut kā ietekmēt, tad man būtu pietiekams iemesls sūdzēties par dažiem, kas pārdroši iedomājas, ka mana Ceļojumu grāmata esot tikai manas fantāzijas auglis, un aizrunājas pat tik tālu, ka hoihnhnmi un jehūzi esot tikpat īsteni kā Utopijas iemītnieki.
Bet, kas attiecas uz liliputiem, brobdingregiem (jo tā jāizrunā šis vārds, nevis nepareizi - brobdingnegi) un laputiešiem, tad neesmu dzirdējis pat visiedomīgāko no jehūziem apstrīdam viņu esamību vai faktus, ko esmu par tiem stāstījis, jo patiesība tūlīt pārliecina lasītāju. Vai tad mans stāsts par hoihnhnmiem vai jehūziem ir mazāk ticams, ja, runājot par pēdējiem, ir acīm redzams, ka pat mūsu zemē viņu ir vairāki tūkstoši, kas atšķiras no saviem mežonīgajiem brāļiem hoihnhnmu zemē tikai ar to, ka viņi prot kaut ko muldēt un nestaigā kaili? Esmu rakstījis, lai viņus labotu, nevis lai viņi mani slavētu.
Ja pat visa viņu suga vienprātīgi mani cildinātu, tas man nozīmētu mazāk nekā to divu deģenerēto hoihnhnmu zviegšana, kurus es turu savā zirgu stallī, jo no šiem deģenerātiem es tomēr vēl varu piesavināties dažus tikumus bez netikumu piejaukuma.
Vai šie nožēlojamie jehūzi iedrošinās uzskatīt mani par tik pagrimušu, ka aizstāvēšu savu patiesību? Kaut gan esmu jehūzs, tomēr visā hoihnhnmu zemē ir labi zināms, ka, sava cildenā saimnieka pamācīts un sekodams viņa paraugam, es paspēju divu gadu laikā (kaut gan, jāatzīstas, ar ļoti lielām
grūtībām) atbrīvoties no velnišķīgā ieraduma melot, izlocīties, krāpt, būt divkosīgam, kas tik dziļi iesakņojies manas sugas pārstāvju, sevišķi eiropiešu dvēselēs.
Man būtu vēl citas sūdzības par šo nepatīkamo gadījumu, bet es nevēlos vairāk apgrūtināt sevi un Jūs. Man atklāti jāatzīstas, kopš mana pēdējā ceļojuma daži jehūzu dabas netikumi manī atkal atdzīvojušies, sarunājoties ar nedaudziem mūsu sugas pārstāvjiem un sevišķi ar maniem ģimenes locekļiem neatvairāmas nepieciešamības dēļ, jo citādi es nekad nebūtu iecerējis tādu neprātīgu pasākumu kā - uzlabot jehūzu sugu mūsu karaļvalstī. Bet no šādiem nereāliem plāniem es atteicos uz visiem laikiem.
1727. g. 2. aprīlī
Izdevejs lasītajam
Lemjuels[3] Gulivers, šo ceļojumu autors, ir mans sens un tuvs draugs; esam arī radinieki no mātes puses. Pirms trijiem gadiem misters Gulivers, noguris no ziņkāru ļaužu sadrūzmes viņa mājā Redrifa, nopirka nelielu zemes gabalu un ērtu māju netālu no Njuārkas Notingemšīrā, savā dzimtajā novadā, kur viņš tagad dzīvo vientuļi, bet savu kaimiņu cienīts.
Kaut gan misters Gulivers piedzimis Notingemšīrā, kur dzīvoja viņa tēvs, esmu dzirdējis viņu sakām, ka Guli veru dzimta nākusi no Oksfordšīras; lai par to pārliecinātos, apskatīju Benbarijas[4] kapsētu šajā grāfistē un atradu tur vairākus Guliveru kapus un pieminekļus.
Aizbraucot no Redrifas, viņš manās rokās nodeva glabāšanā šo manuskriptu, atļaudams man ar to brīvi rīkoties pēc maniem ieskatiem. Es to rūpīgi izlasīju trīs reizes. Stils ir ļoti gluds un vienkāršs, un vienīgā kļūda, ko atradu, ir tā, ka autors pēc ceļotāju paraduma savā stāstījumā pārāk kavējas pie sīkumiem.
Visā sacerējumā jūtama patiesības elpa; un tiešām
- autora patiesīgums bija tik pazīstams, ka viņa kaimiņi Redrifā, ja tiem vajadzēja kaut ko apstiprināt, mēdza lietot parunu: «Tas ir tik patiesi, it kā to būtu teicis misters Gulivers.»
Dažu cienījamu personu pamudināts, kurām ar autora atļauju nodevu šo sacerējumu, tagad iedrošinos to laist pasaulē, cerēdams, ka vismaz kādu laiku tas sagādās mūsu dižciltīgajiem jaunekļiem labāku izklaidi nekā politiķu un partijas skribentu parastie smērējumi. Šī grāmata iznāktu vismaz divtik bieza, ja es nebūtu iedrošinājies izsvītrot neskaitāmās lappuses par vējiem, paisumiem un bēgumiem, par daždažādiem mainīgiem laika apstākļiem vairākos ceļojumos, sīkos aprakstus par kuģa vadīšanu vētrās
- jūrnieku stilā, tāpat garuma un platuma gradu apzīmējumus; sakarā ar to man jābaidās, ka misters Gulivers būs mazliet neapmierināts, bet es biju apņēmies pielāgot šo sacerējumu pēc iespējas lasītāju vispārējam līmenim. Taču, ja, nepārzinādams jūrniecības lietas, būšu kaut kur kļūdījies, tad par to atbildēšu vienīgi es, un, ja kāds ceļotājs vēlētos iepazīties ar visu darbu pilnā apjomā, kā tas nācis no autora spalvas, tad labprāt apmierināšu viņa ziņkāri.
Pārējos sīkumus par autoru lasītājs atradīs šās grāmatas pirmajās lappusēs.
Ričards Simpsons
I nodaļa
Autors sniedz dažas ziņas par sevi, savu ģimeni un par pirmajiem pamudinājumiem doties ceļojumā. Kuģis iet bojā. Autors peld, lai glābtu savu dzīvību, izpeld krastā liliputu zemē, tiek saņemts gūstā un aizvests zemes vidienē.
skaits grāmatu; bet krastā es novēroju vietējo ļaužu parašas un tikumus un mācījos viņu valodu, kas padevās visai viegli, jo man bija laba atmiņa.
Mans pēdējais ceļojums nebija visai veiksmīgs, man apnika jūras braucieni, un es nolēmu palikt māj ās pie sievas un bērniem. Es pārcēlos no Olddžjūrijas uz Feterlēnu un no turienes uz Vopingu, cerēdams iegūt pacientus starp jūrniekiem, bet tas man neizdevās. Nogaidījis trīs gadus, vai apstākļi neuzlabosies, es pieņēmu kuģa «Antilope» īpašnieka kapteiņa Viljema Brīčarda izdevīgo priekšlikumu braukt ar viņu uz Dienvidjūru. Mēs uzvilkām buras Bristolē 1699. gada 4. maijā, un mūsu ceļojums sākumā bija ļoti veiksmīgs.