Es atļauju jūsu saprātam izlemt, kādus līdzekļus lietot, un, lai izvairītos no aizdomām, man nekavējoties jādodas prom tikpat slepeni, kā šeit ierados.»
Viņa gaišība to darīja, un es paliku viens lielās šaubās un prāta mulsumā.
Tagadējais liliputu valdnieks un viņa ministri bija ieviesuši parašu (kas, kā man teica, ļoti atšķiroties no agrāko laiku parašām), ka pēc tam, kad tiesa piespriež nežēlīgu nāves sodu, lai izdabātu valdnieka dusmām vai kāda favorīta ļaunprātībai, keizars vienmēr saka runu visai padomei, izpaužot savu lielo lēnprātību un mīkstsirdību kā īpašības, kuras pazīst un novērtē visa pasaule. Šo runu tūlīt publicēja visā valsti; un nekas tik ļoti nebiedēja tautu kā šie viņa majestātes žēlsirdības slavinājumi, tāpēc ka bija novērots: jo plašāki un neatlaidīgāki tie bija, jo lielāka bija soda necilvēcība un apsūdzētās personas nevainība. Bet, kas attiecas uz mani, tad jāatzīstas, ka, nekad nebūdams ne pēc savas izcelšanās, ne pēc izglītības izraudzīts kļūt par galminieku, es tikai vāji varēju spriest par šādiem jautājumiem un tāpēc nespēju saskatīt ne šī sprieduma lēnprātību, ne labvēlību, bet tas man šķita (varbūt aplam) drīzāk bargs nekā saudzīgs. Dažreiz es domāju, ka ieradīšos tiesā, jo, lai gan nevarēju noliegt faktus, kas bija minēti apsūdzības akta punktos, tomēr cerēju, ka tiesneši spriedumu mīkstinās. Taču savā mūžā biju lasījis par daudzām valsts prāvām un vienmēr ievērojis, ka tās beidzās tā, kā tiesnesim labpatikās tās vadīt, un tāpēc šādos kritiskos apstākļos un pret tik spēcīgiem ienaidniekiem neiedrošinājos paļauties uz tik bīstamu nodomu. Mani ļoti valdzināja doma pretoties, jo, kamēr es biju brīvībā, visas šīs impērijas spēks nespētu mani pieveikt un es varētu viegli ar akmeņiem visu galvaspilsētu sagraut drupās; bet es drīz ar šausmām šo nodomu atmetu, jo atcerējos imperatoram doto zvērestu, viņa labvēlības izpausmes pret mani un augsto nardaka titulu, ko viņš man bija piešķīris. Es nebiju vēl apguvis galminieku pateicības veidu, lai pārliecinātu sevi, ka viņa majestātes tagadējā bardzība mani atbrīvo no visiem agrākajiem pienākumiem.
Beidzot es pieņēmu lēmumus, par ko mani varbūt nosodīs un diezgan dibināti, jo atzīstos, ka esmu saglabājis savas acis un tātad arī brīvību, tikai pateicoties savam lielajam straujumam un pieredzes trūkumam. Ja es būtu tad pazinis valdnieku un ministru dabu, ko pēc tam esmu vērojis daudzos citos galmos, un viņu izturēšanās veidu pret noziedzniekiem, kas ir vēl nevainīgāki par mani, tad es ar lielu prieku un gatavību būtu pieņēmis tik vieglu sodu. Bet, jaunības pārsteidzības skubināts un izmantodams viņa ķeizariskās majestātes man izteikto atļauju apciemot Blefusku imperatoru, es atradu iespēju, pirms trīs dienas bija pagājušas, aizsūtīt vēstuli savam draugam sekretāram, paziņodams par savu lēmumu doties šai pašā rītā uz Blefusku, atsaukdamies uz man doto braukšanas atļauju un, nenogaidot atbildi, devos uz to jūras krastu, kur bija noenkurojusies mūsu flote. Es sagrābu lielu kara kuģi, piesēju tā priekšgalam virvi, tad, pacēlis enkurus, noģērbos kails un uzliku savas drēbes (kopā ar segu, ko nesu padusē) uz kuģa, un, vilkdams to sev pakaļ, gan brienot, gan peldot ierados Blefusku ķeizariskajā ostā, kur ļaudis mani jau sen gaidīja. Tur man iedeva divus pavadoņus, lai tie aizvestu mani uz galvaspilsētu, kas arī saucās valsts vārdā. Es pavadoņus nesu rokās, līdz nonācu divsimt jardu atstatumā no pilsētas vārtiem, tad lūdzu tos paziņot par manu ierašanos vienam no valsts sekretāriem un darīt tiem zināmu, ka es šeit gaidu viņa majestātes pavēles. Apmēram pēc stundas saņēmu atbildi, ka viņa majestāte visas ķeizariskās ģimenes un augstu galminieku pavadībā dodoties šurp mani apsveikt. Es tuvojos pilsētai vēl simt jardu. Imperators un viņa svīta nokāpa no zirgiem, ķeizariene un galma dāmas izkāpa no savām karietēm, un es nepamanīju viņos ne bailes, ne satraukumu. Nogulos uz zemes, lai noskūpstītu ķeizara un ķeizarienes roku. Es sacīju viņas majestātei, ka esmu ieradies saskaņā ar solījumu, ko biju devis, un ar sava pavēlnieka imperatora atļauju, lai man būtu gods redzēt tik varenu valdnieku un piedāvāt viņam pakalpojumus, kādi vien būtu manos spēkos un atbilstu pienākumam pret manu paša valdnieku, nepieminēdams nevienā vārdā, ka esmu kritis nežēlastībā, jo man līdz šim nebija par to oficiālu ziņu un es varēju izlikties, ka par šādu nodomu neko nezinu; es nevarēju arī iedomāties, ka mans imperators atklātu noslēpumu, kamēr es neatrodos viņa varā, kaut gan drīz pierādījās, ka biju maldījies.
Es neapgrūtināšu lasītāju un sīkumos neattēlošu manu pieņemšanu Blefusku galmā, bet tā pilnīgi atbilda lielā valdnieka augstsirdībai; neattēlošu arī grūtības, kādas man radās tāpēc, ka man nebija mājas un gultas un vajadzēja gulēt uz zemes, apklājoties ar savu segu.
Laimīga nejaušība dod autoram iespēju atstāt Blefusku impēriju, un pēc dažām grūtībām tas sveiks un vesels atgriežas savā dzimtajā zemē.
Trīs dienas pēc manas ierašanās, kad ziņkāres dēļ aizstaigāju līdz salas ziemeļaustrumu krastam, ievēroju pusjūdzes attālumā jūrā kaut ko, kas līdzinājās apgāztai laivai. Noāvis kurpes un zeķes un aizbridis kādus divsimt vai trīssimt jardus, pamanīju, ka, paisuma dzīts, priekšmets tuvojas, un tad skaidri saskatīju, ka tā ir īsta laiva, kuru, manuprāt, vētra bija norāvusi no kāda kuģa. Es tūlīt atgriezos pilsētā un lūdzu viņa ķeizarisko majestāti aizdot man divdesmit no saviem lielākajiem kuģiem, kas tam bija palikuši pēc flotes zaudēšanas, un trīstūkstoš jūrnieku viceadmirāļa vadībā. Šī flote brauca apkārt salai, kamēr es pa tuvāko ceļu devos atpakaļ uz krastu, kur pirmoreiz ieraudzīju laivu. Redzēju, ka paisums bija to atdzinis vēl tuvāk. Visiem jūrniekiem bija virves, ko es iepriekš biju no vairākām kopā savijis, lai tās būtu pietiekami stipras. Kad piebrauca kuģi, es izģērbos kails un iebridu jūrā simt jardu atstatumā no laivas, tad biju spiests peldēt, lai nokļūtu pie tās. Jūrnieki man pasvieda virves galu, ko piesēju pie kāda cauruma laivas priekšgalā un virves otru galu pie viena no kara kuģiem; bet manas pūles bija neveiksmīgas, jo, nevarēdams ar kājām aizsniegt dibenu, es nespēju strādāt. Šādā stāvoklī biju spiests peldēt aiz laivas un, cik spēju, ar vienu roku grūst to uz priekšu; un, tā kā paisums man palīdzēja, tad nokļuvu tādā vietā, kur varēju stāvēt ūdenī, kas sniedzās man līdz zodam. Divas vai trīs minūtes atpūtos un tad atkal pagrūdu laivu un turpināju virzīties, kamēr ūdens man sniedzās tikai līdz padusēm. Tagad grūtākais bija jau veikts, es paņēmu pārēj ās virves, kas bija noliktas uz viena no kuģiem, un piestiprināju tās vispirms pie laivas un tad pie deviņiem kuģiem, kas mani pavadīja; vējš bija labvēlīgs, j ūrnieki vilka laivu tauvā, un es to grūdu, kamēr mēs nokļuvām četrdesmit jardu attālumā no krasta, tad, nogaidījis, līdz paisums beidzās, es pa sauszemi aizgāju pie laivas un ar divtūkstoš vīru palīdzību, kas bija apgādāti ar virvēm un mašīnām, apgriezu laivu uz dibena un redzēju, ka tā bija ļoti maz bojāta.