Es neapgrūtināšu lasītāju ar attēlojumu, kādas pūles man bija jāpieliek, lai ar airiem, kurus darināju desmit dienas, aizvestu laivu līdz Blefusku ķeizariskajai ostai, kur, man ierodoties, salasījās milzīgs ļaužu pūlis, brīnīdamies par tik neparastu kuģi. Es teicu imperatoram, ka pati laime šo laivu atsūtījusi man, lai es aizbrauktu līdz kādai vietai, no kurienes varētu atgriezties savā dzimtajā zemē; es izlūdzos no viņa majestātes pavēli apgādāt mani ar materiāliem, lai laivu varētu salabot, un reizē lūdzu viņa atļauju manai aizbraukšanai, ko viņš pēc dažiem laipniem iebildumiem man labvēlīgj deva. Es ļoti brīnījos, kāpēc visā šai laikā ne reizes nedzirdēju, ka no mūsu imperatora Blefusku galms būtu saņēmis kādu pieprasījumu par mani. Bet, kā vēlāk man privātā kārtā pastāstīja, viņa ķeizariskajai majestātei nebijis nekādu aizdomu, ka man būtu kaut vai vismazākā nojausma par viņa nolūkiem, un tāpēc viņš noticējis, ka esmu devies uz Blefusku, tikai izpildot savu solījumu, saskaņā ar viņa paša man doto atļauju, kas bija labi zināma visā galmā, un ka es atgriezīšos pēc dažām dienām, kad ceremonija būs
beigusies. Bet beidzot mana ilgā prombūtne sākusi viņu satraukt, un, apspriedies ar valsts mantzini un pārējiem intrigantiem, viņš atsūtījis šurp kādu dižciltīgu personu ar apsūdzības raksta norakstu. Šim sūtnim bijis pavēlēts izskaidrot Blefusku valdniekam liliputu ķeizara lielo lēnprātību, kas piespriedis man tik vieglu sodu - padarīt mani pilnīgi aklu. Es esot aizbēdzis no tiesas soda, un, ja neatgriezīšoties pēc divām stundām, man atņemšot nardaka titulu un izsludināšot mani par nodevēju. Sūtnis piebildis, ka, vēlēdamies uzturēt mieru un draudzību starp abām impērijām, liliputu valdnieks cerot, ka viņa brālis, Blefusku imperators, došot pavēli mani sūtīt atpakaļ uz Liliputiju ar saistītām rokām un kājām, lai mani varētu sodīt kā nodevēju.
Blefusku imperators, trīs dienas apspriedies, aizsūtīja ļoti laipnu vēstuli, kurā tas visādi atvainojās. Viņš rakstīja, ka aizsūtīt mani sasietu, kā brālim zināms, esot neiespējami; lai gan es nolaupījis Blefusku floti, tomēr viņš esot man lielu pateicību parādā par daudziem labiem pakalpojumiem miera sarunu laikā; ka abi valdnieki varēšot drīz atviegloti uzelpot, jo es esot atradis krastā kādu brīnumainu kuģi, kurā varēšot doties jūrā, un viņš devis pavēli, lai ar manu palīdzību un manā vadībā šo kuģi salabotu, un cerot, ka pēc dažām nedēļām abas impērijas būšot atbrīvotas no tik nepanesama «sloga».
Ar šādu atbildi sūtnis atgriezās Liliputijā, un Blefusku valdnieks atstāstīja man visu notikušo, tai pašā laikā (bet visstingrākā slepenībā) piedāvādams man savu labvēlīgo gādību, ja es vēlētos palikt viņa dienestā; un, lai gan viņš šai ziņā man šķita patiess, es tomēr nolēmu nekad vairs neuzticēties valdniekiem vai ministriem, ja vien varēšu no tā izvairīties, un tāpēc, attiecīgi pateikdamies par viņa laipnajiem nodomiem, es pazemīgi lūdzu mani atvainot. Es teicu viņam: ja liktenis - ļauns vai labs - man sūtījis šo kuģi, tad esmu nolēmis labāk drosmīgi doties okeānā nekā būt par strīda iemeslu starp diviem tik vareniem valdniekiem. Man šķita, ka imperatoram tas nebija nepatīkami, un nejauši pat uzzināju, ka viņš esot ļoti priecīgs par manu lēmumu, tāpat kā vairums viņa ministru.
Šie apsvērumi pamudināja mani aizbraukt ātrāk, nekā biju nodomājis; un galms, nepacietīgi gaidīdams manu aizbraukšanu, man ļoti labprāt palīdzēja. Piecsimt strādnieku manā vadībā izgatavoja divas buras manai laivai, sašujot kopā trīspadsmit kārtās savu visstiprāko audeklu. Man bija grūti izgatavot virves un tauvas, savijot desmit, divdesmit vai trīsdesmit viņu resnāko un stiprāko virvju. Liels akmens, ko pēc ilgas meklēšanas nejauši atradu jūras krastā, man noderēja par enkuru. No trīssimt govīm ieguvu taukus savas laivas ieeļļošanai un citām vajadzībām. Ar neizsakāmām pūlēm nogriezu dažus vislielākos būvkokus, lai izgatavotu irkļus un mastus, un šai darbā man tomēr ļoti palīdzēja viņa majestātes kuģu būvētāji, kas kokus man nogludināja pēc tam, kad biju paveicis melno darbu.
Pēc mēneša, kad viss bija paveikts, ierados saņemt viņa majestātes pavēli un atvadīties. Imperators un visa ķeizariskā ģimene iznāca no pils; es nokritu uz sava vaiga, lai noskūpstītu viņa majestātes roku, ko man žēlīgi pasniedza, tāpat kā ķeizariene un augstdzimušie prinči. Viņa majestāte man uzdāvināja piecdesmit maku, un katrā no tiem bija divsimt spragi, savu attēlu pilnā augumā, ko tūlīt ieliku cimdā, lai to saglabātu neskartu. Manas aizbraukšanas ceremonijas bija pārāk sarežģītas, lai ar to saturu iepazīstinātu lasītāju.