Es piekrāvu laivu ar simt vēršu un trīssimt aitu svaigo gaļu, ar attiecīgu daudzumu maizes un dzērienu un ar tādu daudzumu saceptas gaļas, cik četrsimt pavāru man spēja sagādāt. Es paņēmu sev līdz sešas dzīvas govis un divus vēršus un tikpat daudz aitu un aunu, vēlēdamies aizvest tos savā dzimtenē un tur šo sugu ieviest. Lai laivā būtu barība, paņēmu līdz lielu klēpi siena un vienu maisu ar graudiem. Es būtu labprāt paņēmis arī kādu duci iezemiešu, bet to imperators nekādā ziņā neatļāva; un, licis rūpīgi pārmeklēt manas kabatas, viņa majestāte noprasīja no manis goda vārdu, ka neaiznesīšu sev līdz nevienu no viņa pavalstniekiem, pat ja viņi paši tam piekristu un to vēlētos.
Visu pēc iespējas labi sagatavojis, 1701. gada divdesmit ceturtajā septembrī pulksten sešos rītā uzvilku buras; un, kad ar dienvidaustrumu vēju biju nobraucis kādas četras jūras jūdzes uz ziemeļiem, ap sešiem vakarā ieraudzīju mazu salu apmēram pusi jūras jūdzes uz ziemeļrietumiem, piebraucu tai klāt un bezvēja pusē izmetu enkuru pie šīs salas, kas šķita neapdzīvota. Te mazliet atspirdzinājos un devos pie miera. Gulēju labi un, kā likās, vismaz sešas stundas, jo atmodos divas stundas pirms ausmas. Nakts bija gaiša. Es pabrokastoju pirms saules lēkta un, pacēlis enkuru, ar labu ceļa vēju ieturēju to pašu kursu kā iepriekšēj ā dienā, vadīdamies pēc sava kabatas kompasa. Mans nodoms bija, ja iespējams, aizsniegt vienu no tām salām, kas, kā man šķita, atradās ziemeļaustrumos Vandīmena zemei. Visu dienu es neko neredzēju, bet nākošajā dienā ap trijiem pēcpusdienā, kad, pēc saviem aprēķiniem, biju jau divdesmit četru jūras jūdžu attālumā no Blefusku, ieraudzīju buras, kas virzīj ās uz dienvidaustrumiem, bet pats ieturēju kursu uz austrumiem. Es saucu, bet nedabūju atbildi; tomēr novēroju, ka sāku kuģim tuvoties, jo vējš bija atslābis. Uzvilku visas savas buras, un pēc pusstundas kuģis mani pamanīja, pacēla karogu un izšāva no lielgabala. Grūti izteikt, kādu prieku sajutu, kad negaidīti radās cerība atkal ieraudzīt manu mīļoto dzimteni un dārgās būtnes, kuras tur biju atstājis. Kuģis nolaida buras, un starp pieciem un sešiem divdesmit sestā septembra vakarā es piebraucu tam klāt, un mana sirds nodrebēja, kad ieraudzīju uz tā Anglijas karogu. Es ieliku savas govis un aitas kamzoļa kabatās un uzkāpu uz klāja ar visu savu nelielo kravu. Tas bija angļu tirdzniecības kuģis, kas atgriezās no Japānas pa Ziemeļu un Dienvidu jūrām; kapteinis misters Džons Bidels no Deptfordas bija ļoti laipns cilvēks un lielisks jūrnieks. Mēs atradāmies patlaban 30. dienvidu platuma gradā, uz kuģa bija piecdesmit jūrnieku, un to vidū ieraudzīju kādu savu vecu darba biedru Pīteru Viljemsu, kas kapteinim deva par mani labu atsauksmi. Šis džentlmens saņēma mani ļoti laipni un lūdza viņam pastāstīt, no kurienes un uz kurieni es braucot. Es viņam to dažos vārdos pastāstīju, bet tam šķita, ka murgoju un ka pārdzīvotajās briesmās esmu zaudējis prātu; tad izņēmu no kabatām savus liellopus un aitas, un ļoti pārsteigts viņš pārliecinājās par manu vārdu patiesību. Es viņam parādīju arī zeltu, ko man bija dāvinājis Blefusku imperators, kā arī valdnieka ģīmetni, kur tas uzņemts visā augumā, un dažas citas retas lietas no šīs zemes. Uzdāvināju kapteinim divus makus, kuros katrā bija divsimt spragu, un apsolījos, kad būsim iebraukuši Anglijā, uzdāvināt viņam govi un grūsnēju aitu.
Es neapgrūtināšu lasītāju ar šā ceļojuma sīku aprakstu, jo mūsu brauciens bija visumā veiksmīgs. Mēs iebraucām Daunsā 1702. gada 13. aprīlī. Man gadījās tikai viena nelaime: kuģa žurkas bija aizvilkušas vienu manu aitu, un es atradu kādā caurumā tās kailos, apgrauztos kaulus. Savus atlikušos lopiņus es laimīgi iznesu krastā un Grinvičā izlaidu tos paganīties pļavā, kuras maigā zāle pretēji manām bažām izrādījās tiem ļoti laba barība. Es nebūtu spējis lopiņus saglabāt tik garā ceļojumā, ja kapteinis man neiedotu dažus no saviem labākajiem sausiņiem, kas, smalki saberzti un sajaukti ar ūdeni, bija tiem pastāvīga barība. Īsajā laika posmā, kuru pavadīju Anglijā, es krietni nopelnīju, rādīdams šos kustonīšus daudziem dižciltīgiem un vienkāršiem ļaudīm, bet pirms sava otrā ceļojuma pārdevu tos par sešsimt mārciņām. Atgriezies no pēdējā ceļojuma, atradu savu ganāmpulku stipri pavairojušos, sevišķi aitas, un es ceru, ka tās ļoti noderēs vilnas rūpniecībā neparasti smalkās vilnas dēļ.
Es pavadīju tikai divus mēnešus pie sievas un bērniem, jo manas neremdināmās alkas redzēt svešas zemes neatļāva man palikt māj ās ilgāk. Atstāju savai sievai pusotra tūkstoša mārciņu un pagādāju viņai labu māju Redrifā. Savu atlikušo bagātību, daļēji naudā un daļēji mantās, paņēmu sev līdz, cerēdams to pavairot. Mans vecākais tēvocis Džons bija atstājis man netālu no Epingas zemes īpašumu, kas gadā man ienesa ap trīsdesmit mārciņu, bez tam es ilggadīgi iznomāju «Melno vērsi» Feterlēnā, kas man deva tikpat lielu ienākumu, tā ka man nebija jābīstas, ka atstāju savu ģimeni draudzes gādībā. Mans dēls Džonijs, nosaukts tā savam tēvocim par godu, mācījās vidusskolā un bija centīgs bērns. Mana meita Betija (kas tagad ir labi apprecējusies un bērnu māte) tad mācījās šūt. Es atvadījos no savas sievas, dēla un meitas, pie kam mēs visi nobirdināj ām asaras, un uzkāpu uz «Dēkas», trīssimt tonnu tirdzniecības kuģa, kas devās uz Siratu, un šā kuģa kapteinis bija Džons Nikoless no Liverpūles. Bet stāsts par šo braucienu būs manu Ceļojumu otrā daļa.
Oda Kvinbusam Flestrinam, Cilvēkam Kalnam.
Veltījums no Titija Tita, viņa majestātes Liliputijas valdnieka dzejnieka laureāta