Brīnos pats -
Ko redz skats?
Acis vēro,
Neizmēro:
Liels un augsts
Ir mans draugs.
Slava skan
Tev un man.
Mūzas liesmas
Iededz dziesmas.
Bards to sveic,
Teiksmās teic:
Atlants šis Pacēlis
Galvu debess ailēs,
Acis tumst mums bailēs!
Lūk, viņš trauc -
Mežs vai strauts,
Kalns vai leja,
Nerimst skreja,
Viņš tik iet
Galvu sliet
Mākoņos -
Sašķeļ tos,
Kalni gāžas,
Projām brāžas
Karaspēks.
Briesmu rēgs
Liekas tas.
Liels un mazs
Bēg, ko māk.
Milzis nāk!
Kas lai zin -
Vai viņš visus nesamin!
Bultas vingrās
Ādai stingrai
Nepiekļūst -
Visas lūst.
Deguns baigs:
Šaujas tvaiks.
Pērkongrandiens
Katrs šķaudiens.
Kad viņš ēd,
Zeme dēd.
Kad viņš dzer,
Neptūns ber
Asaras,
Saplok mazs.
Izstiep plaukstu,
Pacel augstu -
Sev pie auss!
Debesis skars dzejnieks tavs.
*
I nodaļa
Attēlota liela vētra. Liellaiva tiek aizsūtīta pēc dzeramā ūdens. Autors arī iesēžas tajā, lai apskatītu zemi. Viņu atstāj krastā, kur to sagrābj kāds iezemietis un aiznes uz kāda zemnieka māju. Autora uzņemšana un dažādi notikumi, kas tur atgadījās. Iedzīvotāju attēlojums.
Tā kā pati daba un liktenis man lēmuši darbīgu un nemierīgu dzīvi, tad es divus mēnešus pēc atgriešanās atkal atstāju savu dzimto zemi un 1702. gada 20. jūnijā Daunsā uzkāpu uz kuģa «Dēka», kas devās uz Siratu kornvolieša» kapteiņa Džona Nikolesa vadībā.
Vējš mums bija ļoti labvēlīgs līdz Labās Cerības ragam, kur piestājāmies krastā, lai uzņemtu svaigu ūdeni; bet, atklājuši kuģī sūci, mēs izkrāvām preces un pārlaidām ziemu tur, jo kapteinis saslima ar atguļas drudzi un mēs varējām aizbraukt no Labās Cerības raga tikai marta beigās. Tad uzvilkām buras un laimīgi nokļuvām līdz Madagaskaras jūras šaurumam; kad bijām aizbraukuši uz ziemeļiem no šīs salas, apmēram piektajā dienvidu platuma gradā, pastāvīgie mērenie ziemeļu un rietumu vēji, kas, kā novērots, no decembra sākuma līdz maijam mēdz pūst šajā joslā, 19. aprīlī sāka pūst ar daudz lielāku spēku un vairāk no rietumiem, nekā parasts; šāds vējš pieturējās pavisam divdesmit22 dienas. Tai laikā mūs aizdzina mazliet uz austrumiem no Moluku salām un apmēram 3 gradus uz ziemeļiem no ekvatora, kā to mūsu kapteinis bija aprēķinājis 2. maijā, kad pēkšņi vējš norima un iestāj ās pilnīgs klusums, par ko es ļoti priecājos. Bet kapteinis, daudz pieredzējis braucienos pa šīm jūrām, pavēlēja mums visiem sagatavoties vētrai, kas tiešām sākās nākošajā dienā, jo sacēlās dienvidu vējš, tā sauktais dienvidu musons.
Redzot, ka vējš pieaug, mēs nolaidām spritburu un gatavojāmies nolaist fokburu; bet, tā kā laiks kļuva aizvien nejaukāks, tad pārbaudījām, vai lielgabali ir stingri piestiprināti, un atslābinājām bezānu. Kuģis atradās atklātā jūrā, tāpēc nolēmām labāk braukt pa vējam nekā manevrēt un dreifēt. Mēs sarēvējām fokburu, piesējām to un ievilkām šoti. Bija grūti valdīt stūri šai vētrā.
Kuģis turēj ās dūšīgi. Mēs priekšgalā nostiprinājām buru novelkamo trosi, bet bura pārplīsa, tad nolaidām rāju, noņēmām no tās buru un visu takelāžu. Vētra bija ļoti neganta, jūra brāzmoja svešādi un baigi. Pievilkām joltauvu pie stūres roktura un palīdzējām stūrmanim. Mēs negribējām nolaist mūsu marsstengu, jo kuģis labi peldēja pa vējam un ir zināms, ja marsstenga uzvilkta, tad kuģim vieglāk peldēt un tā sekmē viņa gaitu, vēl jo vairāk tāpēc, ka mums apkārt bija atklāta jūra. Kad vētra bija beigusies, uzvilkām grotburu un fokburu un dreifējām. Tad pacēlām bezānu, grota marsburu un priekšējo marsburu. Mūsu kurss bija uz ziemeļaustrumiem ar dienvidrietumu vēju. Mēs piesējām labo halzi pie štīrborda, atslābinājām virsvēja brases un rāju tauvas, uzvilkām apakšvēja brases, stingri pievilkām un nostiprinājām lūvbuliņu un pagriezām visas bezānburas pret vēju.
22 V.E.: Gan angļu oriģinālā gan visos tulkojumos stāv skaitlis 20. Bet starp 19. aprīli un 2.maiju, kuri nosaukti tepat tekstā blakus, ir nevis 20, bet gan 12 dienas (ja neskaita robeždatumus).
Šīs vētras laikā, kurai sekoja stiprs rietumdienvidrietumu vējš, pēc maniem aprēķiniem, tikām aizdzīti apmēram piecsimt j ūras jūdžu23 uz austrumiem, tā ka pat visvecākie jūrnieki uz kuģa nevarēja pateikt, kādā pasaules daļā mēs atradāmies. Pārtikas mums bija diezgan, mūsu kuģis izturīgs un komanda pilnīgi vesela, bet bijām gluži izmisuši ūdens trūkuma dēļ. Mums šķita labākais ieturēt to pašu kursu, nevis novirzīties vairāk uz ziemeļiem, lai netiktu aizdzīti Lielās Tatārijas ziemeļrietumu joslā vai Ledus j ūrā.
1703. gada 16. jūnijā kuģa zēns no marsstengas ieraudzīja zemi. 17. jūnijā mēs skaidri saskatījām lielu salu vai kontinentu (to vēl nevarēj ām skaidri noteikt), kura dienvidu daļā maza zemes strēle iestiepās jūrā, un bija redzams arī jūras līcis, gan pārāk sekls, lai tajā varētu iebraukt simt tonnu kuģis. Mēs izmetām enkuru vienas jūras jūdzes attālumā no šā līča, un mūsu kapteinis norīkoja divpadsmit labi apbruņotus vīrus liellaivā ar ūdens traukiem gadījumam, ja mēs atrastu ūdeni. Palūdzu viņam atļauju pievienoties šiem vīriem, lai varētu apskatīt zemi un varbūt izdarīt kādus atklājumus. Izkāpuši krastā, mēs neredzējām nevienu upi, ne strautu, ne arī kādu pazīmi, ka šī zeme būtu apdzīvota. Tāpēc mūsu j ūrnieki klaiņoja pa krastu, meklēdami dzeramo ūdeni jūras tuvumā, bet es aizgāju viens pats kādu jūdzi uz otru pusi, kur ievēroju, ka šī zeme ir kaila un klinšaina.