Tad sāku nogurt un, neredzēdams neko, kas varētu valdzināt manu ziņkāri, atgriezos lēnām pie j ūras līča; es varēju jūru pilnīgi pārskatīt un ieraudzīju, ka mūsu jūrnieki jau iesēdušies laivā un ar visu spēku airējas kuģa virzienā. Gribēju saukt, lai tie mani dzirdētu, kaut gan tas būtu bijis veltīgi, jo ieraudzīju, ka tiem pa jūru, cik ātri spēdams, sekoja kāds milzīgs cilvēks. Ūdens sniedzās tam līdz ceļgaliem, un viņš spēra apbrīnojami lielus soļus, taču mūsējie bija viņam jau kādu pusi juras jūdzes priekšā, un, tā kā jūra šeit bija pilna asām, smailām klintīm, tad briesmonis nespēja laivu panākt. To man pastāstīja vēlāk, jo es neiedrošinājos noskatīties šā notikuma beigas, bet aizskrēju, cik ātri varēdams, atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru biju nācis, un tad uzkāpu stāvā pakalnā, no kura varēju kaut cik pārredzēt apkārtni. Es ieraudzīju, ka zeme bija viscaur apstrādāta, bet mani pārsteidza zāles garums, kas šajās pļavās sasniedza divdesmit pēdas.
Izgāju uz lielceļa, kas man tāds šķita, lai gan salas iedzīvotājiem tā bija tikai taka caur miežu lauku. Gāju pa to kādu laiku, bet abās pusēs neko neredzēju, jo tuvojās pļaujas laiks un labība bija vismaz četrdesmit pēdas augsta. Pēc stundas biju izgājis cauri šim laukam, ko ietvēra vismaz simt divdesmit pēdu augsts žogs un tik lieli koki, ka nemaz nevarēju noteikt to garumu. No šā tīruma bija pāreja uz otru - četri pakāpieni un akmens uz augšējā pakāpiena. Es nevarēju uziet pa šiem pakāpieniem, jo katrs bija sešas pēdas augsts, bet virsējais akmens vismaz divdesmit pēdas augsts. Mēģināju atrast žogā kādu spraugu, kad ieraudzīju, ka no otrā lauka kāpnēm tuvojas kāds šīs salas iemītnieks, tikpat liels kā tas, ko redzēju jūrā vajājam mūsu laivu. Viņš bija augumā tik garš kā baznīcas tornis, un, aptuveni vērojot, katrs viņa solis bija desmit jardu plats. Mani pārņēma vislielākās šausmas un izbrīns, un es ieskrēju paslēpties labībā, no kurienes redzēju viņu uz augšējā pakāpiena skatāmies tīrumā pa labi un dzirdēju iesaucamies balsī, kas bija daudzkārt stiprāka par runas tauri, bet balss skanēja tādā augstumā, ka pirmajā brīdī tā man šķita pērkona duna. Tad septiņi viņam līdzīgi briesmoņi piesteidzās tam klāt ar sirpjiem rokās, un katrs sirpis bija sešreiz lielāks par mūsu izkapti. Šie ļaudis nebija tik labi ģērbušies kā pirmais un acīm redzot bija viņa kalpi un strādnieki, jo, kad viņš tiem pasacīja dažus vārdus, tie devās pļaut labību druvā, kurā gulēju noslēpies. Es turējos no viņiem pēc iespējas tālāk, bet varēju kustēties tikai ar lielām pūlēm, jo dažās vietās starp stiebriem bija tikai vienas pēdas atstatums un es ar pūlēm varēju starp tiem izspraukties. Tomēr ar grūtībām virzījos tālāk, līdz nokļuvu tādā druvas joslā, kur lietus un vējš bija labību sagāzuši veldrē. Šeit vairs nevarēju pakustēties ne soli, jo stiebri bija tā savijušies, ka nespēju izlīst starp tiem, un nolīkušo vārpu akoti bija tik cieti un asi, ka caur drēbēm durstīja manu miesu. Bet es dzirdēju, ka pļāvēji bija vairs tikai simt jardu atstatumā no manis. Pilnīgi noguris aiz piepūles, bēdu un izmisuma nomākts, nogulos vagā un no visas sirds vēlējos šeit nobeigt savas dienas. Es apraudāju savu atstāto sievu un bērnus - bāriņus. Nožēloju pats savu neprātu un stūrgalvību, kas pamudināja mani doties otrajā ceļojumā pretēji visu manu draugu un radu padomiem. Šādā briesmīgā dvēseles stāvoklī neviļus atcerējos Liliputiju, kuras iedzīvotāji mani uzskatīja par lielāko pasaules brīnumu, kur es spēju ar vienu roku aizvilkt visu ķeizara floti un paveikt vēl citus darbus, kas uz mūžīgiem laikiem tiks ierakstīti šās impērijas vēsturē un nākošajam paaudzēm liksies neiespējami, kaut arī miljoniem ļaužu tos apliecinājuši. Es domāju par to, kādi pazemojumi mani sagaida šajā tautā, kurai es likšos tikpat niecīgs kā jebkurš liliputs mūsu vidū. Bet es sapratu, ka tā būtu vēl mazākā nelaime, jo, ievērojot, ka cilvēku mežonīgums un nežēlība pieaug attiecīgi viņu apmēriem, varēju sagaidīt tikai to, ka būšu labs kumoss kāda briesmoņa mutē, kam pirmajam palaimēsies mani
notvert. Neapšaubāmi, ka filozofiem ir taisnība, ja tie mums apgalvo, ka nekas nav ne liels, ne mazs, bet ir tāds vienīgi, salīdzinot ar ko citu. Varbūt liktenim labpatiksies, ka liliputi atradīs kādu tautu, kuras ļaudis būs tikpat mazi, salīdzinot ar viņiem, kā viņi bija, salīdzinot ar mani. Un, kas zina, var būt, ka pat šī neredzēti lielā ļaužu suga kādā attālā un mums nezināmā pasaules daļā sastaps mirstīgos, kas viņus augumā pārspēs.
Par spīti bailēm un apjukumam, es tomēr nodevos šīm pārdomām, līdz viens no pļāvējiem pienāca desmit jardu tuvumā no manis tai vagā, kurā gulēju, un es sāku baidīties, ka ar savu nākošo soli viņš mani samīs vai pāršķels pušu ar savu sirpi. Tāpēc, kad viņš grasījās soļot uz priekšu, es aiz bailēm iekliedzos tik skaļi, cik spēju; tad milzīgais radījums apstājās un, kādu laiku vērīgi apskatījies visapkārt, beidzot ieraudzīja mani guļam uz zemes. Brīdi viņš mani vēroja ar piesardzību, kādu mēdz izrādīt, satverot mazu plēsīgu zvēriņu tā, lai tas nevarētu ne ieskrāpēt, ne iekost, kā pats to dažreiz Anglijā mēdzu darīt ar zebiekstēm. Beidzot viņš iedrošinājās satvert mani no mugurpuses ap vidukli ar savu rādāmpirkstu un īkšķi, pacēla tuvāk savām acīm, apmēram trīs jardu atstatumā, lai varētu mani labāk apskatīt. Es uzminēju viņa nodomu, un mans labais sarggars iedvesa man tik daudz attapības, ka nolēmu nemaz nepretoties, kad viņš turēja mani gaisā vairāk nekā sešdesmit pēdu augstumā virs zemes un briesmīgi saspieda man sānus, baidīdamies, ka izslīdēšu tam no pirkstiem. Es atļāvos tikai pacelt acis pret sauli, lūdzoši salikt rokas un pazemīgi skumjā balsī, kas atbilda tam stāvoklim, kurā atrados, izrunāt dažus vārdus, jo es baidījos, ka jebkurā mirklī viņš mani nosviedīs zemē, kā mēdzam nomest mazu, pretīgu dzīvnieku, kuru esam nolēmuši iznīcināt. Bet mana laimes zvaigzne lēma, ka mana balss un roku kustības milzim iepatikās, un viņš sāka skatīties manī kā brīnumā, ļoti pārsteigts par to, ka varu izteikt atsevišķus vārdus, kaut gan viņš tos nevarēja saprast. Es nespēju apvaldīt vaidus un asaras un, pavērsis galvu sānis, mēģināju cik varēdams tam likt noprast, ka viņa rādāmpirksts un īkšķis sagādā man nežēlīgas sāpes. Viņš acīm redzot mani saprata, jo, pacēlis sava kamzoļa malu, saudzīgi mani ielika tajā un tūlīt ar mani aizskrēja pie sava saimnieka, kas bija bagāts zemkopis un ko es pirmo ieraudzīju tīrumā.