Kad saimnieks (cik novēroju no viņu sarunas) bija no sava kalpa dzirdējis visas ziņas par mani, ko tas viņam spēja pateikt, viņš paņēma īsu salmu, spieķa lielumā, un ar to pacēla manu svārku malas, jo laikam domāja, ka tie ir man pašas dabas dots apvalks. Viņš papūta manus matus sānis, lai varētu labāk saskatīt manu seju, tad sasauca savus kalpus un vaicāja tiem, kā vēlāk uzzināju: vai tie jebkad redzējuši laukos kādu mazu dzīvnieku, kas līdzinātos man. Pēc tam saimnieks mani saudzīgi nolika zemē četrrāpus, bet es tūlīt piecēlos un lēnām pastaigājos šurp un turp, lai šie ļaudis redzētu, ka man nav nodoma aizbēgt. Tie visi apsēdās ap mani, lai labāk novērotu manas kustības. Es noņēmu cepuri un zemu paklanījos saimniekam. Tad nokritu ceļos un, pacēlis augšup rokas un acis, izrunāju dažus vārdus, cik skaļi varēdams, izņēmu no savas kabatas maku ar zeltu un pazemīgi to viņam pasniedzu. Viņš to paņēma plaukstā un tad pielika pavisam tuvu acīm, lai apskatītu, kas tas par priekšmetu, un vēlāk to vairākkārt pabikstīju ar spraužamadatas galu (adatu viņš izņēma no savas piedurknes), bet neko nesaprata. Tad es ar zīmēm rādīju, lai viņš savu roku noliek uz zemes. Es paņēmu maku un, to atvēris, iebēru visu zeltu viņam saujā.
Tur bija sešas spāņu monētas, katra četru pistoļu vērtībā, un divdesmit vai trīsdesmit sīkāki naudas gabali. Es redzēju, ka viņš ar mēli saslapināja sava mazā pirksta galu un pacēla vienu no lielākajiem naudas gabaliem, tad vēl vienu, bet, kā likās, nemaz nesaprata, kas tie tādi ir. Viņš deva man zīmi, lai ielieku tos atkal atpakaļ savā makā un maku kabatā, ko es pēc tam, kad vairākkārt biju viņam maku piedāvājis kā dāvanu, arī izdarīju.
Saimnieks bija pārliecinājies, ka esmu saprātīga būtne. Viņš vairākkārt mani uzrunāja, bet balss skaņa iedunēja manās ausīs kā ūdensdzirnavu rata rīboņa, tomēr vārdus viņš izrunāja diezgan saprotami. Es atbildēju tam, cik skaļi varēdams, vairākās valodās, un viņš bieži pielieca savu ausi divu jardu atstatumā no manis, bet viss bija veltīgi, jo mēs nemaz nesapratām viens otru. Tad viņš aizsūtīja savus kalpus darbā un, izņēmis no kabatas mutautiņu, to divkārt salocīja un noklāja uz savas kreisās rokas, ko nolika uz zemes ar plaukstu uz augšu, dodams man zīmi uzkāpt uz tās, ko varēju viegli izdarīt, jo viņa roka nebija resnāka par vienu pēdu. Man neatlika nekas cits kā paklausīt, un, baidīdamies nokrist, es visā garumā izstiepos uz viņa nēzdoga, kurā viņš mani ietina līdz galvai, lai es būtu lielākā drošībā, un tādā veidā aiznesa mani mājās. Tur viņš pasauca savu sievu un parādīja mani viņai; bet viņa iespiedzās un atlēca atpakaļ, kā to mēdz darīt Anglijā sievietes, ieraugot krupi vai zirnekli. Tomēr, redzēdama manu uzvedību un manu pilnīgo paklausību viņas vīram, viņa drīz nomierināj ās un pamazām kļuva pret mani ļoti laipna.
Pulkstenis bija apmēram divpadsmit, un kāds kalps ienesa pusdienas. Tika pasniegts viens liels gaļas gabals (saskaņā ar zemkopja vienkāršo dzīves veidu) bļodā, kuras diametrs bija apmēram divdesmit četras pēdas. Ēdēji bija saimnieks un viņa sieva, trīs bērni un kāda vecmāmuļa. Kad tie visi apsēdās, saimnieks nolika mani netālu no sevis uz galda, kas bija trīsdesmit pēdu augsts. Es briesmīgi izbijos un turējos cik spēdams tālu no malas, lai nenokristu zemē. Saimniece sasmalcināja gabalu gaļas, atlauza maizes drusciņas uz savas paplātes un nolika visu man priekšā. Es dziļi viņai paklanījos, izņēmu savu nazi un dakšiņu un sāku ēst, kas sagādāja visiem lielu prieku. Saimniece pavēlēja kalponei atnest mazu liķiera glāzīti, kurā varēja ieliet apmēram divus galonus, un piepildīja to ar dzērienu; es ar lielām pūlēm saņēmu trauku abās rokās un ļoti godbijīgi iztukšoju to par saimnieces veselību, izteikdams tostu pēc iespējas skaļi angļu valodā; visi klātesošie iesmējās tik sirsnīgi, ka smieklu troksnis mani gandrīz apdullināja. Dzērienam bija vāja sidra garša, kas nebija nepatīkama. Tad saimnieks deva zīmi, lai nākot uz viņa pusi; bet, ejot pa galdu, būdams visu laiku lielā izbrīnā, - ko laipnais lasītājs sapratīs un mani atvainos, - paklupu pret maizes garozu un nokritu uz sejas, tomēr nemaz nesadauzījos. Es tūlīt piecēlos un, redzēdams, ka labie ļaudis izskatās ļoti norūpējušies, paņēmu savu cepuri (kuru turēju padusē, kā tas pieklājas labi audzinātam cilvēkam) un, vicinādams to sev pār galvu, trīsreiz iesaucos urrā, lai rādītu, ka kritiens man nav kaitējis. Bet, kad tuvojos savam saimniekam (kā turpmāk viņu dēvēšu), viņa jaunākais dēls, desmit gadus vecs palaidnis, kas sēdēja viņam blakus, sagrāba mani aiz kāj ām un pacēla tik augstu gaisā, ka man nodrebēja visi locekļi; bet tēvs mani izrāva no viņa rokām un iesita viņam pa kreiso ausi tādu pļauku, kas Eiropā būtu nogāzusi no zirgiem veselu jātnieku eskadronu, un pavēlēja zēnam aiziet no galda. Bet, baidīdamies, ka zēnā varētu pret mani pamosties naids, un, labi atcerēdamies, cik nežēlīgi mēdz būt bērni pret zvirbuļiem, trusīšiem, kaķēniem un kucēniem, es nokritu uz ceļiem un, norādīdams uz zēnu, centos savam saimniekam likt saprast, ka lūdzu viņu piedot savam dēlam. Tēva dusmas norima, un zēns atkal nosēdās savā vietā; tad piegāju tam klāt un noskūpstīju zēna roku, kuru mans saimnieks paņēma savējā un ar to maigi mani noglāstīja.