Pusdienas laikā saimniecei klēpī ielēca viņas mīlulis kaķis. Es dzirdēju aiz sevis troksni, it kā darbotos ducis zeķu audēju, un, pavērsis galvu, ieraudzīju, ka ņurrāja šis dzīvnieks, kas izskatījās trīsreiz lielāks par vērsi, spriežot pēc viņa galvas un vienas ķepas apmēriem, bet viņa saimniece to baroja un glāstīja. Šā radījuma plēsīgais purns mani sabiedēja, lai gan stāvēju galda attālākajā malā, ap piecdesmit pēdu atstatumā, un saimniece kaķi turēja stingri rokās; tomēr baidījos, ka tas varētu lēkt un sagrābt mani savos nagos. Bet izrādījās, ka šādas briesmas man nedraudēja, jo kaķis, kad saimnieks mani nolika trīs jardu atstatumā no viņa, mani nemaz neievēroja. Bieži esmu dzirdējis un savos ceļojumos pieredzē pārbaudījis, ka, no plēsīga dzīvnieka bēgot vai izrādot tam savas bailes, varam sagaidīt, ka tas mūs vajās un mums uzbruks, tāpēc nolēmu šai bīstamajā stāvoklī neizrādīt satraukumu. Piecas vai sešas reizes drosmīgi pastaigājos gar pašu kaķa purnu, un tas atrāvās atpakaļ, it kā būtu vairāk izbijies nekā es. Mazāk mani izbiedēja suņi, kas trīs vai četri ieskrēja istabā, kā tas mēdz būt lauku mājās; viens no tiem bija sētas suns četru ziloņu lielumā, un viens bija kurts, mazliet lielāks par sētas suni, bet ne tik drukns.
Kad pusdienas bija gandrīz jau paēstas, ienāca aukle ar gadu vecu bērnu rokās, kas tūlīt mani pamanīja un parastajā bērnu daiļrunībā sāka tā spiegt, ka to varētu sadzirdēt no Londonas tilta līdz Čelzijai, pieprasīdams, lai mani tam dotu par rotaļlietu. Māte savā maigumā paņēma mani un nolika bērnam priekšā, kas mani sagrāba ap vidukli un iebāza manu galvu sev mutē, kur iebļāvos tik skaļi, ka mazulis bailēs mani izsvieda, un es būtu katrā ziņā nolauzis kaklu, ja viņa māte neuztvertu mani savā priekšautā.
Lai nomierinātu zīdaini, aukle sāka vicināt grabuli, kas izskatījās kā tukšs trauks, kurā ielikti lieli akmeņi, un bija ar virvi piesiets pie bērna jostas; bet viss izrādīj ās veltīgi, un viņai vajadzēja izlietot pēdējo līdzekli - dot mazulim zīst. Jāatzīstas, ka nekad savā mūžā neesmu sajutis tādu riebumu kā redzot viņas milzīgo krūti, un nav priekšmeta, ar kuru to varētu salīdzināt, lai ziņkārajam lasītājam dotu priekšstatu par tās apmēriem, formu un krāsu. Tā izslējās sešu pēdu augstumā, un tās apkārtmērs bija ne mazāks par sešpadsmit pēdām. Krūts galiņš bija gandrīz kā puse manas galvas, un tas, tāpat arī visa krūts, bija tā apsēts ar plankumiem, pūtēm un vasaras raibumiem, ka nekas nevarēja būt pretīgāks par šo skatu. Es aukli novēroju gluži tuvu, jo viņa apsēdās, lai būtu ērtāk zīdīt, un es stāvēju uz galda. Šis skats
lika domāt par mūsu angļu dāmu balto ādu; manuprāt, šīs dāmas mums liekas tik skaistas tāpēc, ka tās ir mūsu pašu lielumā un viņu nepilnības varam saskatīt tikai caur palielināmo stiklu; un tad redzam, ka visgludākā un baltākā āda izskatās rupja, bieza un krāsā netīkama.
Atceros, ka, dzīvojot Liliputijā, šo sīko ļautiņu sejas krāsa man šķita visdaiļākā pasaulē; kad es par to sarunā ieminējos kādam mācītam liliputam, viņš teica, ka mana seja liekoties daudz glītāka un gludāka, kad viņš skatoties uz mani no zemes nekā no tuvāka atstatuma; kad paņēmu viņu rokā un pacēlu sev tuvu klāt, viņš atzinās, ka pirmoreiz mans izskats viņu izbiedējis. Viņš teica, ka saskatījis manā ādā lielus caurumus, ka manas bārdas rugāji desmitreiz rupjāki nekā meža kuiļa sari un ka mana sejas krāsa esot ļoti nepatīkams vairāku krāsu sajaukums, lai gan atļaušos teikt, ka neesmu neglītāks kā vairums manu tautiešu un mana dzimuma pārstāvju un savos ceļojumos esmu visai maz iededzis. Bez tam, runājot par imperatora galma dāmām, viņš mēdza teikt, ka vienai esot vasaras raibumi, otrai pārlieku plata mute, trešajai pārāk liels deguns, ko es nekādi nevarēju saskatīt. Atzīstos, ka šādas pārdomas ir diezgan nenozīmīgas, bet es tomēr nevarēju no tām atturēties, lai lasītājs nedomātu, ka šie milzīgie radījumi bija tiešām neglīti, jo patiesības labad man jāatzīstas, ka tie ir skaista ļaužu suga; sevišķi mana saimnieka sejas vaibsti, lai gan viņš bija vienkāršs zemnieks, šķita ļoti samērīgi, kad raudzījos uz viņu sešdesmit pēdu augstumā.
Pēc pusdienām mans saimnieks devās pie saviem strādniekiem un, spriežot pēc viņa balss un žestiem, stingri pavēlēja savai sievai rūpēties par mani. Es biju ļoti noguris, un man gribējās gulēt, ko saimniece ievēroja: viņa ielika mani savā gultā un apklāja ar baltu kabatas lakatiņu, kas bija lielāks un biezāks nekā kara kuģa bura.
Es nogulēju divas stundas un sapņoju, ka esmu mājās pie sievas un bērniem, kas vēl pavairoja manu drūmo noskaņu, kad pamodies redzēju, ka guļu viens lielā divsimt vai trissimt pēdu platā un apmēram divsimt pēdu augstā istabā, divdesmit jardu platā gultā. Mana saimniece bija aizgājusi mājas darbos un mani ieslēgusi vienu. Gulta bija astoņus jardus augsta. Dažu dabisku vajadzību dēļ man vajadzēja nokāpt zemē. Es neiedrošinājos saukt, jo tas būtu bijis veltīgi ar tik vāju balsi, kāda ir manējā, un turklāt istaba, kurā gulēju, bija pārāk tālu no virtuves, kurā atradās mājas ļaudis. Šādā grūtā brīdī divas žurkas uzlīda augšup pa gultas aizkariem un ošņādamas sāka tekalēt šurp un turp pa gultu. Kad viena no tām pieskrēja gluži tuvu manai sejai, es bailēs salēcos un izrāvu savu īso zobenu. Šie pretīgie dzīvnieki iedrošinājās uzbrukt man no abām pusēm, un viena žurka pat atspiedās ar savu priekškāju pret manu apkakli; bet man palaimējās pāršķelt tai vēderu, iekams tā paspēja nodarīt kaut ko ļaunu. Tā novēlās pie manām kājām, un otra žurka, redzēdama savas biedrenes likteni, aizbēga, bet ar pamatīgu brūci mugurā, un no šīs brūces sāka tecēt asinis.