Pēc šā varoņdarba es lēnām pastaigājos šurp un turp pa gultu, lai atgūtu elpu un atjēgtos. Šīs žurkas bija krietna sētas suņa lielumā, bet daudz veiklākas un niknākas, un, ja es, likdamies gulēt, būtu noņēmis savu jostu, tās mani neapšaubāmi saplosītu un aprītu. Izmērīju beigtās žurkas asti, un bez vienas collas tā bija divus jardus gara, bet riebums man neļāva nogrūst žurkas nedzīvo ķermeni no gultas, kur tas gulēja, vēl joprojām asiņodams. Ievēroju tajā vēl dažas dzīvības pazīmes, ar spēcīgu triecienu pāršķēlu žurkas kaklu, un tā nobeidzās.
Drīz pēc tam istabā ienāca saimniece, kas, ieraudzījusi mani asiņainu, pieskrēja klāt un paņēma mani rokā. Es norādīju uz beigto žurku, smaidīju un ar visādām zīmēm centos viņai ieskaidrot, ka neesmu ievainots, par ko viņa bija ārkārtīgi priecīga. Atsaukusi kalponi, viņa tai pavēlēja ar knaiblēm novākt beigto žurku un izsviest to pa logu. Tad viņa mani nosēdināja uz galda, kur es tai parādīju savu asiņaino zobenu, noslaucīju to savu svārku stērbelē un atkal iebāzu makstī. Sajutu neatlaidīgu vajadzību izdarīt to, ko neviens cits manā vietā nevarēja izdarīt, un centos savai saimniecei likt saprast, ka vēlos, lai mani noliktu uz grīdas; kad viņa manu vēlēšanos bija izpildījusi, kautrīgums neļāva man izteikties vairāk, un es tikai norādīju uz durvīm un vairākkārt paklanījos. Labā sieviete ar lielām pūlēm beidzot saprata, ko vēlos, un, paņēmusi mani atkal savā rokā, izgāja dārzā, kur nolika mani zemē. Es aizgāju apmēram divsimt jardu sānis un, rādīdams tai, lai neskatās uz mani un neseko man, noslēpos starp divām skābeņu lapām un tur nokārtoju savas dabiskās vajadzības.
Es ceru, ka laipnais lasītājs atvainos mani par to, ka pakavējos pie šādiem un līdzīgiem sīkumiem, kas gan zemiskiem un rupjiem ļaužu prātiem var izlikties nenozīmīgi, bet noteikti palīdzēs filozofam plašāk izraisīt savas domas un iztēli un tās pielietot sabiedrības un savas personības labā, jo tikai šādā nolūkā esmu publicējis atklātībā šo un citu savu ceļojumu aprakstus, kuros vairāk centos būt patiess nekā spīdēt ar zināšanām un stilu. Bet viss šis ceļojums tik dziļi iespiedās manā prātā un tik skaidri saglabājās manā atmiņā, ka, attēlodams to uz papīra, neesmu izlaidis nevienu svarīgu apstākli, tomēr pēc stingras pārbaudes izsvītroju dažus mazāk nozīmīgus posmus pirmrakstā, baidīdamies, ka varētu likties garlaicīgs un sīkumains, jo šādi pārmetumi ne bez pamata ceļotājiem daudzreiz jādzird.
Saimnieka meitas apraksts. Autoru aiznes uz kādas pilsētas tirgu, tad uz galvaspilsētu. Viņa ceļojuma sīkāks apraksts.
Manai saimniecei bija deviņus gadus veca meita - šādam vecumam ļoti attīstīts bērns, kas veikli rīkojās ar adatu un prata labi apģērbt savu lelli. Kopā ar savu māti viņa man sagatavoja naktij gultu lelles šūpulī; šo šūpuli tās ielika kāda skapīša mazā atvilktnē, kuru tad novietoja pie griestiem pakārtā plauktā, lai mani pasargātu no žurkām. Tā bija mana gulta visu laiku, kamēr dzīvoju pie šiem ļaudīm, bet tā tika pakāpeniski iekārtota ērtāk, kad sāku mācīties viņu valodu un varēju izteikt savas vajadzības. Šī meitene bija tik veikla, ka, divi vai trīs reizes redzēdama mani izģērbjamies viņas klātienē, prata mani apģērbt un izģērbt, lai gan es centos nekad viņu neapgrūtināt, ja viņa ļāva man to izdarīt pašam. Viņa pašuva man septiņus kreklus un vēl citu veļu no vissmalkākā audekla, kādu tā varēja sameklēt, kas tomēr bija rupjāks par maisa drēbi; un šo veļu viņa vienmēr mazgāja pati savām rokām. Viņa bija arī mana skolotāja un iemācīja man savu valodu; kad norādīju uz kādu priekšmetu, viņa to nosauca savā valodā, tā ka pēc dažām dienām varēju paprasīt visu, kas man bija vajadzīgs. Viņa bija ļoti labsirdīga un augumā nepārsniedza četrdesmit pēdas, jo bija maza savam vecumam. Viņa mani nosauca par Grildrigu, un šādā vārdā mani dēvēja visa ģimene un vēlāk visa karaliste. Šis vārds nozīmē to pašu, ko latīņu homunculus, itāļu homunceletino un angļu mannikin. Viņai man jāpateicas, ja paliku dzīvs šajā zemē; mēs nekad nešķīrāmies, kamēr tur uzturējos; es viņu saucu par savu Glamdalkliču jeb mazo aukli. Un man varētu pārmest lielu nepateicību, ja es nepieminētu šeit viņas rūpes un mīlestību pret mani, kuras es no visas sirds vēlētos atlīdzināt tā, kā viņa to pelnījusi, nevis nelaimīgā kārtā būt par bezvainas ieroci, kura dēļ tā nokļuvusi nežēlastībā, jo par to man ir pārāk liels iemesls baidīties.
Kaimiņos sāka izplatīties valodas, ka mans saimnieks esot laukā atradis savādu dzīvnieku gandrīz spleknaka lielumā, bet viscaur pilnīgi līdzīgu cilvēciskai būtnei, kuras rīcības tas atdarinot; šis cilvēciņš it kā runājot pats savā sīciņā valodā, esot jau iemācījies dažus vietējos vārdus, staigājot stāvus uz divām kājām, esot pieradināts un mīlīgs; nākot, kad viņu saucot; darot, ko vien tam pavēlot; un tam esot vissmalkākie locekļi pasaulē un seja baltāka nekā trīs gadus vecai muižnieka meitai. Kāds cits zemnieks, kas dzīvoja netālu un bija mana saimnieka labākais draugs, atnāca ciemos, lai pārbaudītu, vai šīs valodas ir patiesas. Mani tūlīt iznesa un nolika uz galda, kur es pastaigājos pēc pavēles, izvilku savu zobenu un ieliku to atkal makstī, paklanījos sava saimnieka viesiem, vaicāju saimniekam viņa paša valodā, kā klājas, un teicu, ka priecājos viņu apsveikt, tieši kā mana mazā aukle man bija mācījusi.