Viesis, kas bija vecs un ar vāju redzi, uzlika brilles, lai mani labāk saskatītu; un, to redzot, es nevarēju apvaldīt sirsnīgus smieklus, jo viņa acis līdzināj ās pilnam mēnesim, kad tas iespīd istabā pa diviem logiem. Mājas ļaudis, saprazdami manas jautrības cēloni, arī iesmēj ās, bet vecais vīrs bija tik muļķis, ka sadusmojās un uztraucās. Viņš bija pazīstams kā liels mantrausis, un man par nelaimi šī viņa slava bija pelnīta, jo viņš deva manam saimniekam sasodīto padomu rādīt mani kā brīnumu tirgus dienās tuvākajā pilsētā, kas bija pusstundas jājiena attālumā, apmēram divdesmit divas jūdzes no mūsu mājas. Es nojautu, ka gatavojas kaut kas nelabs, kad redzēju saimnieku ilgi sačukstamies ar šo savu draugu un šad tad norādām uz mani; un bailēs man šķita, ka sadzirdu un saprotu dažus viņu vārdus. Bet otrajā rītā Glamdalkliča, mana mazā aukle, pastāstīja man visu, ko tā bija veikli izzinājusi no savas mātes. Nabaga meitene piespieda mani pie krūtīm un aiz kauna un bēdām sāka raudāt. Viņa baidījās, ka rupjie, vienkāršie ļaudis nodarīs man ļaunu, ka tie, ņemdami rokās, varētu mani nospiest vai salauzt man kādu locekli. Viņa bija novērojusi, cik kautrīgs ir mans raksturs un cik augstu es vērtēju savu godu, un kādu
sašutumu es sajustu, ja mani par naudu rādītu izpriecai rupjiem ļaudīm. Viņa teica, ka tētis un māmuļa esot tai apsolījuši Grildrigu uzdāvināt, bet tagad viņa redzot, ka tie gribot rīkoties ar viņu tāpat kā pagājušā gadā, kad tie teikusies tai uzdāvināt jēru, bet, tiklīdz tas bijis nobarojies, pārdevuši to miesniekam. Varu teikt, ka es pats biju mazāk apbēdināts nekā mana aukle. Manī bija stipra cerība, kas nekad mani neatstāja, ka es kādreiz atgūšu savu brīvību, un, kas attiecas uz negodu tikt rādītam kā izdzimumam, tad, uzskatīdams sevi par pilnīgu svešinieku šai zemē, es domāju, ka šādu nelaimi man neviens nepārmetīs, ja es kādreiz atgrieztos Anglijā, jo pat pašam Lielbritānijas karalim manā stāvoklī būtu jāpacieš šāds pazemojums.
Mans saimnieks, paklausīdams sava drauga padomam, nākošajā tirgus dienā aizveda mani kastē uz kaimiņu pilsētu un paņēma līdz savu mazo meitu, manu aukli, kuru nosēdināja aiz sevis uz seglu spilvena. Kastei visas sienas bija noslēgtas, un tajā bija tikai mazas durvis, lai es varētu ieiet un iziet, un daži caurumi, pa kuriem ieplūda gaiss. Meitene bija tik rūpīga, ka ielika savas lelles vatēto segu kastē, lai es uz tās varētu gulēt. Tomēr šai ceļojumā, lai gan tas ilga tikai pusstundu, mani briesmīgi sakratīja un izmocīja, jo katrs zirga solis bija četrdesmit pēdu plats, un dzīvnieks lēca tik augstu, ka viņa kustības atgādināja kuģa pacelšanos un lejup triekšanos lielā vētrā, bet tās tikai bija biežākas. Mūsu ceļš bija mazliet garāks nekā attālums no Londonas līdz Sent-Elbensai. Mans saimnieks nokāpa no zirga pie kādas viesnīcas, kuru mēdza apmeklēt, un, kādu brīdi apspriedies ar viesnīcas īpašnieku un veicis vajadzīgos priekšdarbus, noīrēja grultrudu, t.i., saucēju, kam bija visā pilsētā jāizziņo, ka pie Zaļā Ērgļa varot apskatīt dīvainu radījumu, gandrīz tikpat lielu kā spleknaku (kāds šīs zemes dzīvnieciņš, ļoti smalki veidots, apmēram sešas pēdas garš), kuram viss ķermenis esot kā cilvēciskai būtnei, kas varot izrunāt dažus vārdus un rādot simtiem dažādu joku.
Mani uzlika uz galda viesnīcas plašākajā istabā, kas bija apmēram trīssimt kvadrātpēdu liela. Mana mazā aukle stāvēja uz zema ķeblīša pie paša galda, lai apsargātu mani un pateiktu man, ko darīt. Lai izvairītos no kņadas, mans saimnieks atļāva apskatīt mani reizē tikai trīsdesmit cilvēkiem. Es staigāju pa galdu pēc meitenes komandas: viņa uzdeva man savā valodā jautājumus, kas man bija saprotami, un es uz tiem atbildēju, cik skaļi varēdams. Vairākkārt pavērsos pret skatītājiem, tiem ar padevīgu cieņu paklanījos, apsveicu tos un izrunāju vēl citus teikumus, kas man bija iemācīti. Paņēmu ar liķieri piepildītu uzpirksteni, kuru Glamdalkliča man pasniedza kausa vieta, un izdzēru to uz skatītāju veselību; izvilku savu zobenu un to vicināju, kā mēdz darit Anglijā paukotāji. Mana aukle pasniedza man īsu salmu, kuru izlietoju kā pīķi, jo biju jau savā jaunībā iemācījies rīkoties ar šo ieroci. Šai dienā mani parādīja divpadsmit skatītāju grupām, un katru reizi man vajadzēja atkārtot tās pašas ākstības, līdz biju gandrīz pusbeigts aiz noguruma un apnikuma, jo tie, kas mani bija redzējuši, stāstīja par mani tādus brīnumus, ka ļaudis gribēja gandrīz vai durvis izlauzt, lai tiktu iekšā. Saimnieks, rīkodamies savās interesēs, neatļāva nevienam mani aizskart, atskaitot manu aukli, un, lai pasargātu no briesmām, soli tika novietoti tādā attālumā no galda, ka neviens skatītājs nevarēja mani aizsniegt.
Tomēr kāds nešpetns skolnieks svieda riekstu, tēmēdams pret manu galvu, un rieksts gandrīz mani trāpīja, turklāt tika raidīts ar tādu spēku, ka būtu katrā ziņā sadragājis manu galvaskausu, jo bija vidēja ķirbja lielumā. Ar gandarījumu redzēju, ka jaunais palaidnis tika krietni samizots un izdzīts no zāles.
Saimnieks publiski paziņoja, ka mani atkal rādīšot nākošajā tirgus dienā, un starplaikā viņš man izgatavoja ērtākus ratus, kas man bija ļoti vajadzīgi, jo pirmais ceļojums un astoņu stundu ilgā uzstāšanās mani tā bija nogurdinājuši, ka gandrīz vairs nespēju nostāvēt kājās, nedz izrunāt kādu vārdu. Tikai pēc trijām dienām atguvu spēkus, bet arī māj ās man nebija miera, jo visi kaimiņu muižnieki simt jūdžu apkārtnē, izdzirdējuši, ka tieku daudzināts, ieradās saimnieka mājās mani apskatīt. Katru reizi sanāca vismaz trīsdesmit personas ar sievām un bērniem (jo šī zeme ir ļoti apdzīvota), un mans saimnieks, kad rādīja mani māj ās, pieprasīja maksu par pilnu zāli, pat ja tajā bija tikai viena ģimene, tāpēc kādu laiku, kaut gan mani uz pilsētu neveda, man nevienu dienu nebija atpūtas (atskaitot trešdienu, kas ir viņu svētdiena).