Dažu apstākļu dēļ nebūtu vēlams nogurdināt lasītāju ar sīkiem aprakstiem par to, ko piedzīvojām šajās jūrās; pietiks, ja pastāstīsim, ka mūsu braucienā uz Austrumindiju briesmīga vētra mūs aizdzina uz ziemeļrietumiem no Van Dīmena zemes. Pēc novērojumiem, mēs atradāmies 30 gradu 2 minūšu dienvidu platumā. Divdesmit cilvēku no mūsu komandas nomira aiz pārpūles un sliktas barības; pārējie bija ļoti novājināti. 5. novembrī, kad tur sākas vasara, laiks bija ļoti miglains, tāpēc jūrnieki tik pustauvas attālumā no kuģa ieraudzīja klinti; bet vējš bija tik stiprs, ka dzina kuģi tieši pret šo klinti, un tas acumirklī sašķīda. Seši komandas locekļi, starp kuriem atrados arī es, nolaidām ūdenī laivu, un mums izdevās atirties tālāk no kuģa un klints. Pēc mana aprēķina, bijām airējuši trīs jūdzes, līdz kļuvām pilnīgi bezspēcīgi, juzdamies jau noguruši no iepriekšējās piepūles uz kuģa. Tāpēc ļāvāmies viļņu varā, un pēc pusstundas spējš ziemeļu vēja grūdiens apgāza laivu. Kas notika ar maniem biedriem, kas bija laivā, un ar tiem, kas patvērās uz klints un palika uz kuģa, to nevaru pateikt, bet domāju, ka viņi visi gājuši bojā. Kas attiecas uz mani, tad es peldēju uz labu laimi, un mani dzina uz priekšu vējš un paisums. Es bieži nolaidu kājas, bet nevarēju sataustīt jūras dibenu, tikai, kad biju jau gluži nokusis un nespēju vairs ilgāk cīnīties, sajutu zem kājām zemi, un vētra šai laikā bija jau jūtami rimusi. Jūras dibens te bija tik nolaidens, ka man bija jāiet gandrīz vesela jūdze, līdz aizsniedzu krastu, un tas notika apmēram pulksten astoņos vakarā. Biju nogājis gandrīz jau pusjūdzi, bet nevarēju saskatīt nevienu pazīmi, ka te būtu kādas mītnes vai iedzīvotāji; vismaz biju kļuvis tik slābs, ka neko vairs neredzēju. Jutos ārkārtīgi saguris, un no šā noguruma un karstā laika un puspintes brendija, ko biju izdzēris, atstājot kuģi, kļuvu ļoti miegains. Es nogulos zālē, kas bija ļoti īsa un mīksta, un iemigu tik dziļi kā vēl nekad savā mūžā un nogulēju tā apmēram deviņas stundas, jo, kad atmodos, bija jau gaiša diena. Es mēģināju piecelties, bet nespēju pakustēties, jo, gulēdams uz muguras, sajutu, ka manas rokas un kājas bija abās pusēs stingri piesietas pie zemes un tāpat arī mani garie, biezie mati. Līdzīgā veidā viss mans ķermenis, sākot no padusēm līdz gurniem, bija apvīts ar tievām virvēm. Es varēju raudzīties tikai augšup; saule sāka dedzināt, un tās gaisma žilbināja man acis. Es dzirdēju ap sevi neskaidru troksni, bet stāvoklis, kādā gulēju, neatļāva man saskatīt kaut ko citu kā vienīgi debesis. Pēc īsa brīža sajutu, ka kaut kas dzīvs kustas pa manu kreiso kāju un, viegli pārslīdēdams krūtīm, apstājas gandrīz pie zoda; nolaidis acis, cik spēdams zemu, es ieraudzīju nepilnas sešas collas garu cilvēciņu ar loku un bultu rokās un ar bultu maku uz muguras. Reizē es sajutu, ka vismaz četrdesmit viņam līdzīgu radījumu (tā man šķita) seko šim pirmajam. Es biju ārkārtīgi izbrīnījies un tik skaļi iekliedzos, ka viņi visi izbailēs aizbēga atpakaļ un daži no tiem, kā vēlāk uzzināju, bija sasitušies, lēkdami no maniem sāniem lejup uz zemi. Tomēr viņi drīz atgriezās, un viens no tiem, kas iedrošinājās pienākt tik tuvu, ka varēja saskatīt visu manu seju, izbrīnā pacēla augšup rokas un acis un iesaucās smalkā, bet skaidrā balsī: «Hekinah degul!» - pārējie vairākkārt atkārtoja šos vārdus, bet toreiz es nezināju, ko tie nozīmē.
Es visu laiku gulēju, kā to lasītājs var saprast, ļoti neērtā stāvoklī; beidzot, kad mēģināju atbrīvoties, man palaimējās saplēst virves un izraut no zemes koka mietiņus, pie kuriem bija piesieta mana kreisā roka, jo, paceļot to pie sejas, es sapratu, kādā veidā viņi bija mani sasējuši, un reizē ar spēcīgu rāvienu, kas man sagādāja ārkārtīgas sāpes, mazliet atslābināju virves, ar kurām mani mati kreisajā pusē bija piesieti pie zemes, tā ka varēju pagriezt savu galvu par divām collām. Bet mazās būtnes aizbēga otrreiz, iekams es paguvu kādu no tām satvert; tad atskanēja ļoti spalgs brēciens, un, kad tas norima, es dzirdēju, ka viens cilvēciņš stiprā balsī iesaucās: «Tolgo fonak!» - un nākošajā mirklī sajutu, ka manā rokā ieurbās simtiem bultu, kas to sadurstīja kā adatas, pēc tam viņi raidīja gaisā vēl vienu bultu zalvi, daudz lielāku nekā pirmo, apmēram tā, kā mēs Eiropā mēdzam šaut no lielgabaliem, un, manuprāt, daudzas no šīm bultām nokrita uz mana ķermeņa (lai gan es tās nesajutu) un dažas uz manas sejas, ko aizsedzu ar kreiso roku. Kad bultu krusa norima, es ievaidējos niknumā un sāpēs un vēlreiz mēģināju atbrīvoties, bet tie izšāva vēl vienu zalvi, daudz lielāku nekā iepriekšējās, un daži no uzbrucējiem centās man sānos iedurt šķēpus, bet laimīgā kārtā es biju ģērbies bizonādas kamzolī, kuram tie nevarēja izurbties cauri. Man šķita visprātīgākais gulēt mierīgi līdz naktij, kad ar savu atraisīto kreiso roku es spētu viegli atbrīvoties, un, kas attiecās uz iezemiešiem, tad bija iemesls domāt, ka es varētu pieveikt vislielāko armiju, kādu tie raidītu pret mani, ja vien visi tās kareivji būtu tikpat sīki kā būtnes, kuras redzēju savā priekšā. Taču liktenis bija lēmis citādi. Šie ļautiņi, ievērojuši, ka guļu mierīgi, vairs nešāva, bet, spriežot pēc trokšņa, kuru dzirdēju, viņu skaits pieauga, un apmēram četru collu attālumā tieši pār manu labo ausi atskanēja klaudzieni, kas turpināj ās veselu stundu, it kā tur darbotos namdari; kad pavērsu galvu uz to pusi, cik nu mieti un virves man to atļāva, ieraudzīju koka tribīni pusotras collas augstumā, uz kuras novietojās kādi četri iezemieši, un redzēju tai pieslietas divas vai trīs kāpnes: no turienes viens no viņiem, kas šķita esam ievērojama persona, griezās pie manis ar garu runu, no kuras nesapratu nevienu vārdu. Bet man jāpiebilst, ka šis dižciltīgais vīrs, iekams sāka savu runu, trīsreiz iesaucās: «Langro dehul san!» (šos vārdus un iepriekšējos man vēlāk atkārtoja un izskaidroja). Tūlīt kādi piecdesmit iezemieši pienāca klāt un pārgrieza virves, kas saistīja manas galvas kreiso pusi, dodot man iespēju pavērst galvu uz labo pusi un redzēt pašu runātāju un viņa kustības. Tas šķita pusmūža gados un lielāks par pārējiem trim, kas viņu pavadīja; viens no tiem, mazliet lielāks par manu vidējo pirkstu, acīm redzot pāžs, turēja viņa tērpa vilci, bet pārējie divi stāvēja blakus kā pavadoņi. Viņš runāja kā īsts orators, es sadzirdēju viņa runā daudzkārt draudus, tad atkal solījumus, līdzjūtību un laipnību.