Redzēdams, ka varu tam sagādāt vēl lielākus ienākumus, mans saimnieks nolēma mani vest uz visām karalistes lielākajām pilsētām. Tāpēc, apgādājies ar visu nepieciešamo ilgākam ceļojumam un nokārtojis visas mājas darīšanas, viņš atvadījās no sievas, un 1703. gada 17. augustā, apmēram divus mēnešus pēc manas ierašanās, mēs devāmies uz galvaspilsētu, kas atradās gandrīz pašā valsts vidienē, turpat trīstūkstoš jūdžu attālumā no mūsu mājas. Saimnieks sev aizmugurē uz zirga nosēdināja savu meitu Glamdalkliču. Viņa turēja mani klēpi, ielikusi kastē, kas bija piesieta tai pie jostas. Meitene bija kastes sienas apvilkusi ar vismīkstāko drēbi, kādu varēja dabūt, grīdu izklājusi ar matračiem, ielikusi tur savas lelles gultu, apgādājusi man veļu un citas nepieciešamās lietas un ierīkojusi visu pēc iespējas ērtāk. Mūs pavadīja tikai viens mājas kalps, kas jāja aiz mums ar mūsu ceļa mantām.
Mans saimnieks bija nodomājis rādīt mani visās pilsētās, kurām jāj ām cauri, un novirzīties no ceļa ap piecdesmit vai simt jūdžu līdz kādam ciemam vai ievērojamu ļaužu mājām, kur tas varēja cerēt uz peļņu. Mēs katru dienu nojāj ām ne vairāk kā simt četrdesmit vai simt sešdesmit jūdžu, jo Glamdalkliča, lai mani saudzētu, žēlojās, ka viņa no jāšanas nogurstot. Kad to vēlējos, viņa mani bieži izņēma no kastes, lai es ieelpotu svaigu gaisu un lai parādītu man apkārtni, bet vienmēr stingri turēja mani piesietu pavadā. Mēs šķērsojām piecas vai sešas upes, daudzkārt dziļākas un platākas nekā Nīla vai Ganga, un neviena upīte nebija tik maza kā Temza pie Londonas tilta. Mēs atradāmies ceļā jau desmit nedēļas, un es biju rādīts astoņpadsmit lielās pilsētās, turklāt vēl daudzos ciemos un atsevišķās ģimenēs.
26. oktobrī rnēs ieradāmies galvaspilsētā, kas vietējā valodā saucas Lorbralgrada jeb Visuma Lepnums. Mans saimnieks apmetās pilsētas galvenajā ielā netālu no karaļa pils un atkal izlīmēja afišas parastajā veidā, ar sīku manas personas un manu īpašību aprakstu. Viņš noīrēja lielu telpu, trīs vai četri simti pēdu platu, sagādāja sešdesmit pēdas platu galdu, uz kura man bija jāuzstājas ar priekšnesumiem, uz galda trīs pēdas no malas visapkārt ierīkoja trīs pēdas augstus režģus, lai nevarētu nokrist zemē. Es tiku rādīts desmitreiz dienā visiem ļaudīm par izbrīnu un patiku. Tagad jau diezgan labi runāju vietēj ā valodā un pilnīgi sapratu jebkuru vārdu, ko man teica. Es biju iemācījies arī viņu alfabētu un varēju jau sākt lasīt atsevišķus teikumus, jo Glamdalkliča bija mana skolotāja, kamēr vēl atradāmies māj ās, kā arī mūsu ceļojuma brīvajos brīžos. Viņai kabatā bija maza grāmata, nedaudz lielāka par Sansona atlantu; tajā bija vispārīgas pamācības jaunām meitenēm un īsa reliģijas mācība; pēc šīs grāmatas viņa man iemācīja pazīt burtus un izlasīt vārdus.
Autoru uzaicina ierasties galmā. Karaliene atpērk viņu no saimnieka un stāda priekšā karalim. Autora disputs ar viņa majestātes lielajiem zinātniekiem. Autoram ierāda karaļa pilī istabu. Viņš iegūst karalienes augstāko labvēlību. Autors aizstāv savas dzimtenes godu. Viņa strīdi ar karalienes punduri.
Ikdienas nodarbes dažās nedēļas jūtami iedragāja manu veselību; jo lielāku peļņu es sagādāju savam saimniekam, jo nepiepildāmāks viņš kļuva. Mans vēders bija galīgi sarucis, un es pats kļuvis gandrīz jau par skeletu. Saimnieks to ievēroja un, secinādams, ka man drīz jāmirst, nolēma izspiest no manis pēdējo sulu. Kamēr viņš tā pats sevī domāja un apsvēra, ieradās sardrals, galma adjutants, un pavēlēja saimniekam nekavējoties mani nogādāt turp, lai uzjautrinātu karalieni un viņas galma dāmas. Dažas galma dāmas bija jau atnākušas mani apskatīt un pastāstījušas brīnumlietas par manu skaistumu, uzvedību un saprātīgumu. Viņas majestāte un viss viņas galms bija ārkārtīgā sajūsmā par manu izturēšanos. Es nokritu uz ceļiem un lūdzu atļauju noskūpstīt viņas karalisko kāju, bet šī žēlīgā valdniece, kad biju nosēdināts uz galda, pastiepa man savu mazo pirkstiņu, un es to satvēru ar abām rokām un dziļā cieņā pieskāros ar lūpām pirkstgalam. Viņa uzdeva man dažus vispārīgus jautājumus par manu zemi un maniem ceļojumiem, un es uz tiem atbildēju tik skaidri un īsi, cik vien varēju. Viņa vaicāja, vai man patiktu dzīvot galmā. Es paklanījos līdz pašam galdam un pazemīgi atbildēju, ka esmu sava saimnieka vergs, bet, ja es varētu brīvi rīkoties, tad būtu lepns ziedot savu dzīvi, lai kalpotu viņas majestātei.
Tad viņa jautāja manam saimniekam, vai viņš būtu ar mieru par labu maksu mani pārdot. Viņš, baidīdamies, ka es nedzīvošu vairs ilgāk par mēnesi, labprāt bija ar mieru šķirties no manis un prasīja par mani tūkstoš zelta gabalus, ko tam tūlīt izmaksāja, un katrs no tiem līdzinājās astoņsimt moidoriem, bet, ņemot vērā visu šīs zemes lietu samērus salīdzinājumā ar Eiropas lietām un zelta augsto vērtību šo milzeņu zemē, tad šī summa bija gandrīz tikpat liela, cik tūkstoš angļu gvinejas.
Tad es sacīju karalienei, ka, būdams tagad viņas majestātes vispadevīgākais kalps un vasalis, izlūdzos viņas laipnību, lai Glamdalkliča, kas mani bija kopusi ar tādu rūpību un laipnību un prata to tik labi darīt, tiktu pieņemta viņas majestātes dienestā un arī turpmāk būtu mana aukle un skolotāja.
Viņas majestāte uzklausīja manu lūgumu un viegli dabūja saimnieka piekrišanu, kas bija laimīgs par to, ka viņa meita iekļūst galmā; arī pati nabaga meitene nespēja noslēpt savu prieku. Mans bijušais saimnieks, atvadījies no manis, aizgāja, piebilzdams, ka atstājot mani labā dienestā; uz to es neatbildēju ne vārda, tikai viegli tam paklanījos.
Karaliene ievēroja manu vēsumu un, kad saimnieks bija izgājis, vaicāja, kāds esot šāda vēsuma iemesls. Es iedrošinājos atbildēt viņas majestātei, ka man būtu jāpateicas savam bijušajam saimniekam tikai par to, ka viņš nesašķaidīja galvu nabaga nekaitīgam radījumam, kuru tas nejauši atrada savā laukā, bet šī viņa laipnība bija pārpilnam atalgota ar peļņu, ko viņš guva, parādīdams mani puskaralistei, un ar naudu, par kādu viņš mani tagad bija pārdevis. Es teicu, ka mans līdzšinējais dzīves veids bija tik ļoti darbu pārslogots, ka varētu nobeigt pat desmitkārt stiprāku dzīvnieku, ka manu veselību ļoti iedragājis pastāvīgais pienākums augu dienu ik brīdi būt par laika kavēkli pūlim un, ja mans saimnieks nedomātu, ka mana dzīvība apdraudēta, viņas majestāte nebūtu mani ieguvusi par tik lētu cenu. Bet, tā kā man tagad nebija jābaidās, ka ar mani apiesies slikti, jo savā aizbildnībā mani bija ņēmusi tik liela un laba valdniece, kas ir dabas krāšņums, pasaules mīlule, savu pavalstnieku prieks, radības fenikss, tad es ceru, ka mana bijušā saimnieka bailes izrādīsies nepamatotas; jo es jau sajutu, ka mani dvēseles spēki atdzīvojas viņas visaugstākās klātienes ietekmē.