Tāda bija īsumā mana runa, ko es teicu ļoti neveikli un stomīdamies. Runas pēdējā daļa bija viscaur ieturēta šai tautai raksturīgajā stilā, kāda dažus teikumus es biju iemācījies no Glamdalkličas, kamēr viņa mani nesa uz pili.
Karaliene bija iecietīga pret manām valodas kļūdām, bet pārsteigta par lielo atjautību un saprātīgumu tik mazā būtnē. Viņa paņēma mani rokā un ienesa pie karaļa, kas patlaban bija savā kabinetā. Viņa majestāte, ļoti nopietns un bargs valdnieks, pirmajā mirklī mani lāgā neapskatījis, jautāja karalienei vēsā tonī, kopš kura laika viņa iemīļojusi spleknakus, jo viņš acīm redzot mani uzskatīja par tādu, kad es gulēju, pakritis uz krūtīm viņas majestātes labajā rokā. Bet valdniece, kurai piemita bezgala daudz atjautības un humora, piesardzīgi nolika mani stāvus uz rakstāmgalda un pavēlēja man pastāstīt viņa majestātei par sevi, ko es dažos vārdos arī darīju, un Glamdalkliča, kas stāvēja pie kabineta durvīm, nespēdama ne mirkli izlaist mani no acīm, tika ieaicināta un apstiprināja visu, kas bija noticis kopš manas ierašanās viņas tēva mājās. Kaut gan karalis bija viens no izglītotākajiem cilvēkiem savā valstī, studējis filozofiju un sevišķi matemātiku, tomēr, aplūkojis manu augumu tuvāk un redzēdams mani pieceļamies un staigājam, viņš nodomāja - iekams es biju sācis runāt, - ka esmu tikai figūra ar pulksteņa mehānismu (kādas šai zemē izgatavo ar vislielāko prasmi), ko darinājis kāds ļoti spējīgs meistars. Bet, izdzirdējis manu balsi un apjautis, ka mana valoda ir sakarīga un prātīga, viņš nespēja noslēpt savu izbrīnu. Karali neapmierināja mans stāsts par to, kādā ceļā biju ieradies viņa valstī, bet viņš domāja, ka visu šo stāstu sagudrojusi Glamdalkliča un viņas tēvs, kas man iemācījuši virkni vārdu, lai varētu pārdot par dārgāku cenu. Šādās aizdomās viņš uzdeva man dažus jautājumus, bet joprojām saņēma saprātīgas atbildes, kuru nepilnības bija tikai svešs akcents, nepietiekamas valodas zināšanas un daži zemnieku izteicieni, kurus biju iemācījies sava saimnieka mājā un kuri neiederējās galma pieklājīgajā stilā.
Viņa majestāte lika ataicināt trīs lielus zinātniekus, kas saskaņā ar šīs zemes parašām vienu nedēļu dežurēja pilī. Šie džentlmeņi, kādu laiku ļoti sīki novērojuši manu ārieni, izteica visai dažādas domas par mani. Viņi visi vienprātīgi atzina, ka es neesot nācis pasaulē saskaņā ar parastajiem dabas likumiem: es neesot veidots tā, lai spētu saglabāt savu dzīvību, jo man neesot ne ātras gaitas, nedz spējas kāpt kokos vai izrakt zemē alas. Spriežot pēc maniem zobiem, ko viņi apskatīja ļoti rūpīgi, es esot gaļas ēdājs dzīvnieks, bet, tā kā daudzi četrkājaini esot stiprāki par mani, lauku peles un daži citi kustoņi daudz veiklāki nekā es, tad viņi nevarot iedomāties, kā es spējot sevi uzturēt, ja vien nepārtiekot no gliemežiem un dažādiem kukaiņiem, bet tomēr šis secinājums ar daudziem zinātniskiem argumentiem tika atzīts par neiespējamu. Vienam no šiem virtuoziem ienāca prātā, ka es esot vai nu embrijs, vai kāds priekšlaicīgi dzimušais. Bet šo uzskatu noraidīja pārējie divi zinātnieki, kas bija novērojuši, ka mani locekļi ir pilnīgi izveidoti un nevainojami un ka esmu dzīvojis vairākus gadus, kā to varēja secināt no manas bārdas, kuras matus viņš skaidri saskatīja caur palielināmo stiklu. Viņi nepieļāva domu, ka es būtu punduris, jo mans augums bija neiedomājami mazs, un karalienes mīļākais punduris, vismazākais, kāds bija redzēts šai karaļvalstī, bija gandrīz trīsdesmit pēdu garš. Pēc garām debatēm viņi vienbalsīgi atzina, ka es esot tikai relplams skelklass, kas burtiskā tulkojumā nozīmē lusus naturae (dabas rotaļa); šāds apzīmējums ir pilnīgi pieņemams Eiropas modernajai filozofijai, kuras profesori, atmezdami slēptos cēloņus, ar kuru palīdzību Aristoteļa sekotāji veltīgi pūlēj ās aizsegt savu nezināšanu, izdomājuši šo brīnišķīgo visu grūtību atrisinājumu, kas liecina par cilvēku zināšanu neizsakāmu progresu.
Pēc šā noteiktā slēdziena es lūdzu, lai man atļauj sacīt dažus vārdus. Es pavērsos pret karali un apliecināju viņa majestātei, ka esmu ieradies no tādas zemes, kuru apdzīvo vairāki miljoni abu dzimumu cilvēku manā lielumā, un tāpēc es tur esmu spēj īgs sevi aizstāvēt un iegūt barību, kā to šeit var darīt ikviens viņa majestātes pavalstnieks; un šos vārdus es uzskatīju par pilnīgu atbildi uz šo džentlmeņu argumentiem. Bet viņi atbildēja tikai ar nicīgu smaidu, sacīdami, ka zemnieks esot man labi iemācījis manu lomu. Karalis, būdams daudz saprātīgāks, atlaida savus zinātniekus un lika ataicināt zemkopi, kas, par laimi, vēl nebija atstājis pilsētu. Vispirms iztaujājis viņu divatā un tad konfrontējis mani un jauno meiteni, viņa majestāte sāka domāt, ka varbūt mūsu stāsts ir patiess. Viņš izteica vēlēšanos, lai karaliene pavēlētu par mani sevišķi rūpēties, un viņam šķita, ka būtu labi, ja joprojām mani apkalpotu Glamdalkliča, jo viņš bija ievērojis mūsu lielās simpātijas vienam pret otru. Viņai tika pilī ierādīta piemērota istaba, dota guvernante, kas rūpētos par viņas izglītību, istabene, kas viņu apģērba, un vēl divas kalpones vienkāršākiem darbiem; bet par mani bija jārūpējas vienīgi Glamdalkličai.