Bet, tā kā mans stāvoklis man neatļāva dusmoties par apvainojumiem, tad, prātīgi apdomājies, es sāku šaubīties, vai tik esmu apvainots. Vairāku mēnešu laikā biju jau pieradis pie šo ļaužu izskata un valodas un ievēroju, ka visi priekšmeti, kurus te redzēju, bija proporcionāli viņu lielumam, un šausmas, ko man pirmajā laikā iedvesa viņu apmēri un izskats, jau bija tiktāl izgaisušas, it kā es atrastos svētku drēbēs tērptu angļu lordu un lēdiju sabiedrībā, kur tie attiecīgi izpildīja savas lomas: visai cienīgi soļodami, klanīdamies un pļāpādami, un, patiesību sakot, man radās liela vēlēšanās pasmieties par tiem, tāpat kā karalis un viņa augstmaņi smējās par mani. Un, patiesi, es nevarēju atturēties, nepasmaidījis par sevi, kad karaliene uzlika mani uz savas rokas, stāvēdama pie spoguļa, kurā mēs abi bijām redzami visā augumā; nekas nevarēja būt smieklīgāks par šo salīdzinājumu, es patiešām sāku iedomāties, ka mans augums ir sarucis un kļuvis daudzkārt mazāks.
Neviens mani tā nekaitināja un neapvainoja kā karalienes punduris, kas, būdams vismazākā būtne šajā zemē (manuprāt, viņa garums nesasniedza pat trīsdesmit pēdas), kļuva tik nekaunīgs, redzēdams daudz mazāku radījumu par sevi, ka vienmēr uzpūtās un skatīj ās uz mani no augšas, kad gāja man garām karalienes priekšistabā, kur stāvēju uz kāda galda, sarunādamies ar galma kungiem un dāmām, un viņš gandrīz nekad neaizmirsa izmest dažus dzēlīgus vārdus par manu mazo augumu; es varēju atriebties, tikai nosaucot viņu par brāli un izaicinot viņu uz cīņu vai arī lietojot galma ākstu parastos izteicienus; kādreiz pusdienu laikā šis negantais, mazais kucēns no viena mana izteiciena jutās tā sadzelts, ka, pakāpies uz viņas majestātes krēsla, saķēra mani ap vidukli, kad es mierīgi sēdēju pie sava galdiņa, iesvieda mani lielajā sudraba krējumbļodā un pēc tam aizskrēja projām, cik ātri vien spēdams. Es iegrimu līdz ausīm krējumā un, ja neprastu labi peldēt, man būtu klājies ļoti ļauni, jo Glamdalkliča šai mirklī atradās telpas otrajā galā un karaliene bija tā izbijusies, ka neatguvās man palīdzēt. Bet mana mazā aukle atskrēja man palīgā un izvilka mani no krējuma, kad es biju to jau sarijies gandrīz vai veselu kvartu. Mani nolika gultā; bet man nekāds cits ļaunums nebija noticis kā vien pilnīgi sabojājies mans tērps, ko vajadzēja aizmest. Punduris tika krietni nopērts un turklāt par sodu dabūja izdzert krējuma bļodu, kurā viņš mani bija iesviedis, un nekad vairs neatguva karalienes labvēlību, jo viņa to drīz uzdāvināja kādai dižciltīgai dāmai. Es punduri nekad vairs neredzēju un biju par to ļoti apmierināts, jo nekad nevar zināt, kādās galējībās var novest šādu ļaunprātīgu palaidni viņa dusmas.
Viņš arī agrāk bija izspēlējis pret mani rupju joku, kas karalieni sasmīdināja, kaut gan viņa bija reizē arī sadusmota un būtu punduri tūlīt padzinuši, ja es par viņu neaizrunātu. Viņas majestāte bija nolikusi uz sava šķīvja smadzeņu kaulu un, izņēmusi no tā smadzenes, novietoja kaulu atkal atpakaļ stāvus uz šķīvja; punduris, redzēdams izdevīgu brīdi, kad Glamdalkliča bija aizgājusi pie bufetes, pakāpās uz ķeblīša, uz kura viņa mēdza stāvēt, lai pieraudzītu mani ēdienu reizēs, paņēma mani abās rokās, saspieda manas kājas kopā un iegrūda mani smadzeņu kaulā pāri viduklim, kur es tā iebāzts kādu laiku paliku un izskatījos visai smieklīgs. Pagāja gandrīz minūte, kamēr kāds ievēroja manu stāvokli, jo kliegt man šķita pazemojoši. Bet, tā kā valdnieki šeit reti ēd karstu gaļu, tad manas kājas netika noplaucētas, tikai zeķes un bikses bija ļoti bēdīgā stāvoklī. Es lūdzu, lai punduri nesodītu, un viņš dabūja tikai pamatīgu pērienu.
Karaliene bieži zobojās par manu bailīgumu un mēdza apjautāties, vai visi ļaudis manā dzimtenē esot tik lieli gļēvuļi kā es. Iemeslu karalienes zobgalībām deva šāds gadījums: karalistē vasarās sarodas ļoti daudz mušu, un šie nepanesamie kukaiņi, kas bija tik lieli kā Dansteblas cīruļi, pastāvīgi dūkdami un sīkdami ap manām ausīm, nedeva man pusdienās ne mirkli miera. Dažreiz mušas nosēdas uz maniem ēdieniem un atstāja uz tiem savus pretīgos mēslus un oliņas, kas man ļoti dūrās acīs, bet ko vietējie ļaudis neievēroja, jo viņu milzīgās acis nevarēja mazākus priekšmetus tik smalki saskatīt kā manējās. Dažreiz mušas uzlaidās man uz deguna vai pieres un sadzēla mani līdz asinīm, izplatīdamas pretīgu smaku, un es skaidri varēju saskatīt uz viņu kāj ām lipīgo vielu, kas, kā dabas zinātnieki apgalvo, palīdz šiem kukaiņiem rāpot pa griestiem ar muguru pret zemi. Es ar lielām pūlēm aizsargājos pret šiem derdzīgajiem radījumiem un ikreiz neviļus sarāvos, kad tie nosēdas man uz sejas. Punduris mēdza noķert vairākus šos kukaiņus saujā, kā to dara mūsu skolas zēni, un tad pēkšņi palaist pie mana deguna, lai izbiedētu mani un sasmīdinātu karalieni. Es glābos, sacirzdams mušas ar savu nazi, kad tās lidoja gaisā, un mana veiklība tika ļoti apbrīnota.
Atceros, ka kādu rītu Glamdalkliča bija mani kastē nolikusi uz palodzes, kā viņa jaukā laikā to mēdza darīt, lai es varētu ieelpot svaigu gaisu, jo es neatļāvu manu kasti pakārt naglā ārpus loga (kā mēs Anglijā izkaram putnu būrīšus). Es atvēru vienu no saviem logiem un apsēdos pie galda, lai apēstu brokastīs gabalu salda rauša, kad pēkšņi, smaržas vilinātas, telpā ielidoja divdesmit lapsenes, dūkdamas skaļāk nekā divdesmit dūdu plēšas. Dažas no tām sagrāba manu pīrāgu un to pa gabaliem aiznesa projām, dažas lidoja ap manu galvu un seju, apdullinādamas mani ar savu dūkšanu un ar saviem dzeloņiem iedvesdamas man vislielākās šausmas. Tomēr man pietika drosmes piecelties, izvilkt no maksts savu īso zobenu un uzbrukt tām gaisā. Es nogalināju četras lapsenes, bet pārējās aizbēga, un es tūlīt aizcirtu logu. Šie kukaiņi bija irbju lielumā; es izrāvu tiem dzeloņus, kas bija pusotras collas gari un tik asi kā adatas. Visas nogalinātās lapsenes rūpīgi saglabāju un pēc tam kopā ar citiem retumiem rādīju tās vairākās Eiropas valstīs; atgriezies Anglijā, trīs no tām atdevu Grešema koledžai,[13] bet ceturto paturēju pats.