Zemes apraksts. Ierosinājums izlabot modernās ģeogrāfijas kartes. Karaļa pils, daži vārdi par galvaspilsētu. Autora ceļošanas veids. Galvenā tempļa attēlojums.
Ceļojumi kopā ar Glamdalkliču man ļāva iepazīties ar šo zemi, tāpēc es tagad vēlos lasītājam to īsi attēlot, vismaz to daļu, ko esmu apceļojis un kas izplešas apmēram divtūkstoš jūdžu ap galvaspilsētu Lorbralgradu. Jo karaliene, kas mani ņēma vienmēr sev līdz, nekad nepavadīja karali viņa ceļojumos tālāk par šo joslu, parasti apstājās un gaidīja, līdz viņa majestāte atgriezās no savas valsts robežām. Šā monarha valsts izplešas seši tūktoši jūdžu garumā un trīs līdz pieci tūkstoši jūdžu platumā;[14] no tā varu secināt, ka mūsu ģeografi Eiropā ļoti kļūdās, domādami, ka starp Japānu un Kaliforniju ir tikai jūra; esmu vienmēr bijis pārliecināts, ka tur ir vēl kāda zeme, kas līdzsvaro lielo Tatārijas kontinentu, un tāpēc tiem jāizlabo savas kartes un atlanti, pievienojot šo lielo zemes gabalu Amerikas ziemeļrietumu daļai; un esmu gatavs tiem šajā darbā palīdzēt.
Karaļvalsts atrodas uz pussalas, ko ziemeļaustrumos noslēdz trīsdesmit jūdžu augsta kalnu grēda, kas ir pilnīgi nepārejama savu vulkānisko virsotņu dēļ; pat vislielākie zinātnieki nezina, kāda cilvēku
suga dzīvo aiz šiem kalniem un vai tur vispār kāds dzīvo. No trijām pusēm pussalu ietver okeāns, bet visā karaļvalstī nav nevienas jūras ostas; upju grīvas tās krastos ir tik piebārstītas smailām klintīm un jūra parasti tik gāzmaina, ka tajā nevar izbraukt pat viņu vismazākās laivas: tāpēc šie ļaudis ir pilnīgi atšķirti no pārējās pasaules. Bet lielās upes ir kā nosētas kuģiem, un tajās ir milzum daudz garšīgu zivju; jūras zivis tiek lietotas reti, jo tās ir apmēram tikpat lielas kā zivis, ko ēdam Eiropā, un tāpēc šās zemes iedzīvotājiem nav vērts tās zvejot; acīm redzot daba radījusi tik neparasti lielus augus un dzīvniekus vienīgi šajā kontinentā, taču noskaidrot šās parādības iemeslus es atļauju filozofiem. Bet šad un tad iezemieši noķer kādu valzivi, ko viļņi nejauši atdzinuši un triekuši pret klintīm, un vienkāršie ļaudis to labprāt ēd. Šīs valzivis esmu redzējis tik lielas, ka vīrietis tikai ar pūlēm varēja vienu nest sev uz pleciem; dažreiz, kā retumus, tās mēdz aizvest grozos uz Lorbralgradu; vienu valzivi redzēju kā retu ēdienu uz karaļa galda, bet man nelikās, ka viņam valzivs gaļa patiktu, jo, manuprāt, šis milzenis viņam bija pretīgs, kaut gan esmu redzējis vienu vēl lielāku valzivi Grenlandē.
Zeme ir bieži apdzīvota, jo tajā ir piecdesmit viena pilsēta, gandrīz simt cietokšņu un ļoti daudz ciemu. Lai apmierinātu ziņkāro lasītāju, pietiks, ja attēlošu Lorbralgradu. Šo pilsētu sadala gandrīz divās līdzīgās daļās upe, kas plūst tai cauri. Pilsētā ir vairāk nekā astoņtūkstoš māju un apmēram sešsimt tūkstošu iedzīvotāju.
Tās garums ir trīs glomglangi (apmēram piecdesmit četras angļu jūdzes) un platums divarpus glomglangi; tā es to pats izmērīju karaliskajā ģeogrāfijas kartē, kas bija pēc karaļa pavēles izgatavota un izklāta uz zemes «speciāli» manām vajadzībām vairāk nekā simt pēdu gara: vairākkārt kailām kāj ām apstaigāju tai apkārt un pārgāju diametrā pāri un, saskaitījis soļus, izmērīju to diezgan pareizi.
Karaļa pils nav atsevišķa celtne, bet celtņu skupsna septiņu jūdžu apkārtmērā: galvenās telpas ir gandrīz visas divsimt četrdesmit pēdu augstas un attiecīgi garas un platas. Glamdalkličai un man tika piešķirta kariete, kurā viņas guvernante bieži meiteni vizināja pa pilsētu vai vadāja pa veikaliem; un mani gandrīz aizvien ņēma līdz, ieliekot kastē, kaut gan meitene, kad es to vēlējos, bieži mani izņēma no kastes un turēja rokā, lai es, braucot pa ielām, varētu labāk apskatīt mājas un ļaudis. Aprēķināju, ka mūsu kariete bija Vestminsteras abatejas lielumā, vienīgi nebija tik augsta, tomēr gluži noteikti to nevaru apgalvot. Kādu dienu guvernante pavēlēja mūsu važonim apstāties pie dažiem veikaliem, kur ubagi, izmantodami gadījumu, sadrūzmējās ap mūsu karieti, un es redzēju visbaigāko ainu, kādu jebkad skatījušas eiropieša acis. Tur bija kāda sieviete, kam krūtī auga vēzis milzīgā lielumā un saēstajā miesā rēgojās tādi caurumi, ka dažos es būtu viegli varējjs ielīst ar visu savu augumu. Kādam vīrietim bija kaklā kākslis piecu vilnas baķu lielumā un vēl kādam citam divas koka kājas, no kurām katra bija ap divdesmit pēdu gara. Bet visriebīgākās bija utis, kas līda pa viņu drēbēm. Ar neapbruņotu aci varēja skaidri saskatīt šo kukaiņu kājas, daudz labāk nekā mikroskopā var saredzēt eiropiešu utis, un redzēju arī viņu snuķus, ar kuriem tās rakņājās kā cūkas. Šādas utis redzēju pirmoreiz, un intereses pēc būtu labprāt kādu no tām sagraizījis, ja man gadītos pie rokas vajadzīgie instrumenti, kurus es nelaimīgā kārtā biju atstājis kuģī, lai gan šis skats bija tiešām tik pretīgs, ka man visas iekšas sagriezās.
Bez lielās kastes, kurā mani parasti novietoja, karaliene pavēlēja izgatavot man vēl vienu mazāku kasti, apmēram divpadsmit pēdas platu un desmit pēdas augstu ceļošanas vajadzībām, jo pirmā kaste bija Glamdalkličas klēpim mazliet par lielu un to bija neērti novietot karietē. Jauno kasti darināja pēc maniem norādījumiem tas pats meistars, kas bija veidojis pirmo kasti. Šī ceļojuma kaste bija kvadrātveida, trijās sienās tai bija pašā vidū logs, un katram logam ārpusē bija pieliktas dzelzs stieples, lai novērstu nelaimes gadījumus garākos ceļojumos. Ceturtajai sienai, kurā nebija loga, pievienoja divas stipras sprādzes, un, kad vēlējos būt zirga mugurā, tad persona, kas mani nesa, caur tām izvēra ādas siksnu un apsprādzēja to sev ap vidukli. Šo pienākumu vienmēr izpildīja kāds nopietns, uzticams kalpotājs, uz kuru es varēju paļauties, vai nu tad, kad pavadīju karali un karalieni viņu ceļojumos, vai vēlējos apskatīt dārzus, vai apciemot kādu augstu galma dāmu vai valsts ministru, kad Glamdalkliča bija nevesela, jo es drīz kļuvu pazīstams un cienīts augstāko valsts ierēdņu aprindās, manuprāt, gan vairāk viņa majestātes labvēlības nekā manis paša nopelnu dēļ. Kad, ceļojot karietē, noguru, kāds kalpotājs, kas sēdēja zirga mugurā, piesprādzēja manu kasti sev un nolika to priekšā uz spilvena - un tur es varēju brīvi skatīt apkārtni pa maniem trijiem logiem uz visām trijām pusēm. Šajā kastē man bija saliekamā gulta, pie griestiem piekārts šūpuļtīkls, grīdai pieskrūvēti divi krēsli un galds, lai tos nesvaidītu zirga vai karietes šūpošanās. Tā kā biju sen pieradis pie jūras ceļojumiem, tad šīs kustības, lai gan dažbrīd ļoti spēcīgas, mani daudz netraucēja.