Tiklīdz gribēju redzēt pilsētu, es vienmēr devos turp ceļojuma kastē, ko Glamdalkliča turēja savā klēpī, kad sēdēja vaļējās nestuvēs, un bieži pēc šīs zemes paraduma mūs nesa četri vīri un divi, tērpušies karalienes livrejā, mūs pavadīja. Ļaudis, kas bija daudz par mani dzirdējuši, ar lielu ziņkāri drūzmējās ap nestuvēm, un meitene bija tik laipna, ka lika nesējiem apstāties un ņēma mani rokā, lai ļaudis varētu labāk aplūkot.
Es ļoti vēlējos apskatīt galveno templi un sevišķi šīs celtnes torni, kas tika uzskatīts par augstāko visā karalistē. Tāpēc meitene kādu dienu mani aiznesa turp, bet jāsaka atklāti, ka atgriezos vīlies, jo tempļa augstums nepārsniedza trīstūkstoš pēdu, skaitot no zemes līdz visaugstākajai torņa smailei, šis augstums, ņemot vērā atšķirību starp iezemiešu un eiropiešu augumiem, neizraisa sevišķu apbrīnu un samēros nevar līdzināties (ja pareizi atceros) Selisberijas tornim. Bet, lai nenopeltu tautu, kurai visu mūžu apliecināšu savu visdziļāko pateicību, man jāatzīst, ka tas viss, kā šim slavenajam tornim trūkst augstuma ziņā, tiek lielā mērā izlīdzināts ar tā daiļumu un stiprumu, jo torņa sienas ir gandrīz simt pēdu biezas, celtas no cirstiem akmeņiem, kas ikviens ir četrdesmit kvadrātpēdu apmērā un no visām pusēm greznots ar dievu un valdnieku marmora tēliem, kas novietoti atsevišķos iedobumos. Es izmērīju mazo pirkstiņu, kas bija nokritis kādam no šiem tēliem un neievērots gulēja atkritumu kaudzē - tas izrādīj ās četras pēdas un vienu collu garš. Glamdalkliča to ietina savā mutautiņā un, ielikusi kabatā, aiznesa māj ās, lai saglabātu starp citiem nieciņiem, kas meitenei, kā jau parasti bērniem viņas vecumā, ļoti patika.
Karaļa virtuve ir tiešām cildena celtne ar velvētu jumtu, apmēram sešsimt pēdu augsta. Lielā krāsns ir par desmit soļiem šaurāka nekā svētā Pāvila baznīcas jumols, kuru es, atgriezies dzimtenē, speciāli izmērīju. Bet, ja es attēlotu virtuves plīti, milzīgos podus un katlus un gaļas gabalus, kas cepās uz iesmiem, un vēl citus sīkumus, varbūt man neticētu; vismaz kāds stingrs kritiķis varētu domāt, ka esmu mazliet pārspīlējis, jo šādu rīcību bieži mēdz piedēvēt ceļotājiem. Baidos, ka, vairīdamies no tāda pārmetuma, esmu iekļuvis pretēj ā galējībā, un, ja šo rakstu gadīsies pārtulkot Brobdingnegas (kāds ir šās karalistes vispārējais nosaukums) iedzīvotāju valodā un turp aizsūtīt, tad karalim un viņa tautai būs iemesls žēloties, ka esmu tiem nodarījis pārestību ar nepareizu un nepilnīgu attēlojumu.
Viņa majestāte savos staļļos reti tur vairāk nekā sešsimt zirgu, parasti tie ir piecdesmit četras līdz sešdesmit pēdas[15] lieli. Bet, ja karalis svētku dienās izbrauc ārpus pilsētas, viņu svinīgi pavada galma militārā sardze - pieci simti jātnieku, un tas man šķita vislieliskākais skats, kādu jebkad biju redzējis, līdz ieraudzīju daļu viņa karaspēka kaujas kārtībā, par ko rakstīšu citā vietā.
Dažādi autora piedzīvojumi. Kāda noziedznieka notiesāšana. Autors parāda savu māku kuģniecībā.
Man godīgi jāatzīstas, ka es būtu dzīvojis diezgan laimīgi šajā zemē, ja mazā auguma dēļ man negadītos vairāki smieklīgi un nepatīkami piedzīvojumi, no kuriem dažus pamēģināšu atstāstīt.
Glamdalkliča bieži mani iznesa pils dārzā mazajā kastē un dažreiz izņēma no tās, paturēja rokā vai nolika zemē, lai es pastaigātos. Atceros, ka punduris, kamēr vēl atradās pie karalienes, sekoja mums kādu dienu šajā dārzā, un, kad aukle nolika mani zemē, viņš un es stāvējām viens otram blakus pie kādām pundurābelītēm un man iegribējās parādīt savu asprātību, muļķīgi pielīdzinot viņu šiem kociņiem, jo šāds salīdzinājums iespējams turienes valodā tāpat kā mūsējā. Ļaunais nebēdnis, meklēdams iespēju man atriebties, satvēra kādu pundurābelīti, kad pastaigājos zem tās, un sapurināja to tieši man pār galvu, un divpadsmit ābolu, katrs gandrīz tik liels kā Bristoles muca, noripoja man gar ausīm; viens no tiem atsitās man pret muguru, kad mēģināju saliekties, un notrieca mani plakanu zemē uz mutes, bet es nesadauzījos, un uz manu lūgumu pundurim tika piedots, jo tā rīkoties pats biju viņu izaicinājis.
Kādā dienā Glamdalkliča bija atstājusi mani zaļā mauriņā, lai es papriecātos, kamēr viņa ar savu guvernanti netālu pastaigājās. Šai brīdī pēkšņi sākās tik brāzmaina krusa, ka tā mani tūlīt notrieca pie zemes, un, kad es pakritu, krusas graudi sāka tik nežēlīgi mani dauzīt, it kā es tiktu apmētāts ar tenisa bumbām; tomēr pamēģināju četrrāpus aizlīst līdz citronmētru dobes aizvēja pusei un paslēpos tur, piespiedis galvu pie zemes, bet biju tā sadauzīts no galvas līdz kājām, ka pēc tam desmit dienas nevarēju iziet laukā. Par to nav jābrīnās, jo daba šai zemē ir samērīga savās izpausmēs, un viens krusas grauds tur ir gandrīz tūkstoš astoņsimt reižu lielāks nekā krusas grauds Eiropā, ko varu apliecināt no pieredzes, jo aiz ziņkāres šos graudus nosvēru un izmērīju.