Bet šai pašā dārzā man gadījās daudz bīstamāks pļedzīvojums, kad mana mazā aukle, nolikusi mani drošā vietā (ko es viņai bieži lūdzu, lai varētu brīvi nodoties savām domām) un atstājusi manu kasti māj ā, lai nevajadzētu to nēsāt, aizgāja dārza citā stūrī kopā ar savu guvernanti un dažām pazīstamām dāmām. Kad viņa jau bija aizgājusi tik tālu, ka nevarēja vairs sadzirdēt manu balsi, mazs, balts spaniels, kas piederēja vienam no galvenajiem dārzniekiem, nejauši iekļuvis dārzā, skraidīja netālu no tās vietas, kur es gulēju; suns, saodis mani, piedrāzās man klāt un, satvēris mani mutē, aizskrēja pie sava kunga, asti luncinādams, un saudzīgi nolika mani zemē. Par laimi, suns bija tik labi audzināts, ka, nesdams mani zobos, nemaz neieskrambāja un pat nesaplēsa manas drēbes. Bet nabaga dārznieks, kas mani labi pazina un bija pret mani ļoti laipns, briesmīgi izbijās; viņš maigi paņēma mani abās rokās un vaicāja, kā es jūtoties, bet es biju tik apmulsis un aizelsies, ka nevarēju izrunāt ne vārda. Pēc dažām minūtēm atžirgu, un viņš mani sveiku un veselu aiznesa manai mazajai auklei, kas šai laikā bija atgriezusies tai vietā, kur tā bija mani atstājusi, un izjuta nāves bailes, kad es neparādījos un neatbildēju uz viņas saucieniem. Viņa bargi sabāra dārznieku par suni. Bet visu šo notikumu noklusējām, un galmā to neviens neuzzināja, jo meitene baidīj ās no karalienes dusmām un, kas attiecas uz mani, tad, atklāti sakot, man šķita, ka manai reputācijai nenāktu par labu, ja par šo gadījmu sāktu klīst valodas.
Pēc šā gadījuma Glamdalkliča stingri apņēmās mani turpmāk nekad neizlaist no acīm. Es jau sen biju baidījies no šāda lēmuma un tāpēc noslēpu viņai dažus mazus negadījumus, kurus piedzīvoju, viņai klāt neesot. Reiz kāda klija, riņķodama pār dārzu, metās uz mani, un, ja es, drosmīgi atgaiņādamies, neizvilktu savu zobenu un nepaskrietu zem kupliem kokiem, tā mani noteikti būtu aiznesusi savos nagos. Kādu citu reizi, uzkāpis uz svaiga kurmju rakuma, iekritu līdz kaklam alā, kuru dzīvnieks bija izkāsis zemē, un vēlāk izdomāju nenozīmīgus melus, lai paskaidrotu, kāpēc sabojātas manas drēbes. Tāpat reiz, pastaigājoties vienatnē un domājot par savu nabaga Angliju, paklupu pret gliemežvāku un salauzu labās kājas stilbu.
Es nevaru pateikt, vai biju priecīgs vai pazemots, kad šajās vientuļajās pastaigās novēroju, ka mazākie putni, likās, nejuta nekādas bailes no manis, bet jarda attālumā lēkāja ap mani, meklēdami tārpus un citu barību, tik vienaldzīgi un droši, it kā viņu tuvumā neatrastos neviens dzīvs radījums. Atceros, kāds strazds kļuva tik pārdrošs, ka izkampa ar knābi man no rokas gabalu pīrāga, ko Glamdalkliča man nupat bija iedevusi brokastīm. Kad mēģināju kādu no šiem putniem notvert, tie drosmīgi pavērsās pret mani un grasījās ieknābt man pirkstos, kurus es neiedrošinājos pastiept tiem tuvāk: un tad tie netraucēti aizlēca, lai medītu tārpus un gliemežus kā iepriekš. Bet kādu dienu es paņēmu smagu rungu un ar visu spēku sviedu to pret kaņepju putniņu tik veiksmīgi, ka notriecu to zemē un, ar abām rokām sagrābis to pie kakla, aizskrēju ar putnu uzvaras priekā pie savas aukles. Taču putns, kas bija tikai apdullināts, atžirga un sāka ar spārniem man sist pa galvu un visu miesu; kaut gan es turēju viņu izstieptā rokā un tas ar saviem nagiem nevarēja mani aizsniegt, tomēr vismaz reizes divdesmit gribēju to jau palaist vaļā. Bet man drīz piesteidzās palīgā viens no mūsu kalpotājiem, kas apgrieza putnam kaklu, un nākošajā dienā saskaņā ar karalienes pavēli man kaņepīti pasniedza pusdienās. Šis kaņepju putniņš, cik atceros, izskatīj ās lielāks nekā Anglijas gulbis.
Galma dāmas bieži aicināja Glamdalkliču savās istabās un lūdza, lai viņa atnesot mani sev līdz, gribēdamas papriecāties, mani apskatot un aptaustot. Viņas bieži mani izģērba gluži kailu no galvas līdz papēžiem un visā augumā izstiepušos ielika mani sev starp krūtīm, kas man ļoti derdzās, jo, atklāti runājot, viņu āda izplatīja visai nepatīkamu smaku, bet es to pieminu nevis ar nodomu nozākāt šīs brīnišķīgās lēdijas, pret kurām izjūtu nedalītu cieņu, tikai šķiet, ka mani jutekļi samērā ar manu mazo augumu bija smalkāki un ka šīs godājamās dāmas nebija saviem mīļākiem vai viena otrai vairāk nepatīkamas nekā tādas pašas kārtas personas pie mums Anglijā. Un galu galā man likās, ka lēdiju dabiskie izgarojumi bija panesamāki nekā viņu lietotās smaržas, kuras saožot es tūlīt noģību. Nevaru aizmirst novērojumu Liliputijā: reiz kādā karstā dienā, kad biju daudz fiziski strādājis, mans tuvs draugs liliputs žēlojās, ka no manis nākot asa smaka, kaut gan parasti man tāda nepilnība nepiemīt, kā jau vairumam mana dzimuma pārstāvju, bet, manuprāt, viņa oža iepretim man bija tikpat smalka kā manēj ā iepretim šiem ļaudīm. Bet šai sakarībā nevaru nenovērtēt savu pavēlnieci karalieni un savu aukli Glamdalkliču, kuru miesa bija tikpat smaržīga kā visaugstdzimušākajām angļu lēdijām.
Visvairāk mani mulsināja šo galma dāmu klātienē (kad mana aukle mani aiznesa pie viņām) tas, ka viņas rīkojās ar mani bez jebkādām ceremonijām, it kā es būtu radījums, kam nav nekādu tieksmju: tās izģērbās manā klātienē gluži kailas, mainīja savu veļu, nolikušas mani uz tualetes galda tieši iepretim saviem kailajiem ķermeņiem, un šāds skats man nebūt nelikās valdzinošs un neiedvesa manī nekādas citas jūtas kā vienīgi šausmas un riebumu: viņu āda tuvumā izskatīj ās rupja un nelīdzena, raiba ar šur tur izkaisītām dzimumzīmēm šķīvja lielumā, no kurām nokarājās mati tik rupji kā iesaiņojumu auklas, bet viņu pārējās ķermeņa daļas labāk nepieminēšu.