Viņas arī nebūt nekautrējās, man klātesot, atbrīvoties no izdzertā šķidruma un izšļāca to vismaz divu mucu daudzumā kādā traukā, kam bija trīs mucu tilpums. Daiļākā no šīm galma dāmām, patīkama, jautra sešpadsmitgadīga meitene, dažreiz mani uzsēdināja jāteniski uz vienas savas krūts galiņa un atļāvās ar mani vēl citādus jokus, bet lasītājs man piedos, ja tos sīkāk neattēlošu. Taču man tas bija tik nepatīkami, ka lūdzu Glamdalkliču izgudrot kādu ieganstu, lai man vairs nebūtu jāsatiekas ar šo jauno dāmu.
Kādu dienu ieradās jauns džentlmenis, manas aukles guvernantes brāļadēls, un uzaicināja abas dāmas noskatīties nāves soda izpildīšanu. Notiesātais bija noslepkavojis kādu šā džentlmeņa tuvu paziņu. Glamdalkliču tikai ar pūlēm pierunāja iet līdzi pārējiem, jo viņa pēc savas dabas bija ļoti līdzjūtīga; bet, kas attiecas uz mani, tad es gan sajūtu riebumu pret šāda veida skatiem, tomēr ziņkāre vilināja mani redzēt tādu, manuprāt, neparastu notikumu. Ļaundaris bija piesiets pie krēsla uz šādam nolūkam uzcelta ešafota, un viņa galva tika nocirsta vienā zvēlienā ar gandrīz četrdesmit pēdu garu zobenu.
Vēnas un artērijas izšļāca tik ārkārtīgi daudz asiņu un tik augstu gaisā, ka šalts pārspēja Versaļas lielo strūklaku, un galva novēlās uz ešafota dēļiem ar tādu rībienu, ka es salēcos, kaut gan atrados vismaz pusi angļu jūdzes no soda vietas.
Karaliene, kas bieži mēdza sarunāties ar mani par maniem jūras ceļojumiem un izmantoja katru iespēju, lai izkliedētu manu grūtsirdību, apvaicājās, vai es protot rīkoties ar burām un irkļiem un vai man veselības labā nevajadzētu mazliet nodarboties ar airēšanu. Atbildēju, ka protu rīkoties gan ar burām, gan ar irkļiem, jo, lai gan pēc amata esmu ķirurgs un kuģa ārsts, tomēr bieži vajadzības gadījumos biju spiests izpildīt vienkārša jūrnieka pienākumus. Bet es nevarēju iedomāties, kā tas būtu iespējams šai zemē, kur vismazākā laiva līdzinās mūsu pirmās šķiras kara kuģim, un laiva, kuru es varētu vadīt, nekad neizturētu vietējo upju straumes spēku. Viņas majestāte teica, ja es varot dot norādījumus, tad viņas galdnieks pagatavošot laivu un parūpēšoties par vietu, kur es varētu pabraukāties uz ūdens. Galdnieks bija ļoti apdāvināts meistars un desmit dienu laikā pēc maniem norādījumiem pagatavoja ar visu takelāžu apgādātu laivu, kurā ērti būtu varējuši novietoties kādi astoņi eiropieši. Kad laiva bija pabeigta, karaliene jutās tik iepriecināta, ka, satvērusi to rokās, aizsteidzās pie karaļa, kas pavēlēja izmēģinājuma dēļ man iesēsties laivā, kura tika nolaista ūdens pilnā cisternā, tomēr vietas trūkuma dēļ nevarēju tur brīvi rīkoties ar saviem abiem mazajiem irkļiem. Bet karaliene jau agrāk bija izdomājusi citu projektu. Viņa pavēlēja galdniekam pagatavot trīssimt pēdu garu koka sili, piecdesmit pēdu platu un astoņas pēdas dziļu un to labi nodarvot, lai nerastos sūces. Šī sile tika novietota kādā pils sāņtelpā gar sienu uz grīdas. Siles dibenā bija ierīkota tapa, kuru izvelkot varēja iztecināt ūdeni, kad tas bija sastāvējies; un divi kalpotāji spēja sili pusstundas laikā bez pūlēm piepildīt. Es tajā bieži mēdzu airēt, lai sagādātu prieku pats sev un arī karalienei un viņas dāmām, kurām ļoti patika mana airēšanas māka un veiklība. Dažreiz uzvilku buru, un tad mans darbs bija tikai stūrēt, kamēr dāmas ar saviem vēdekļiem sagādāja man vēju, un, kad viņas nogura, daži viņu pāži dzina manu buru uz priekšu, uzpūšot tai savu elpu, kamēr es pēc patikas rādīju savu meistarību, stūrēdams laivu gan uz labo, gan uz kreiso pusi. Kad biju izbraukājies, Glamdalkliča vienmēr ienesa manu laivu savā istabā un pakāra tur uz naglas žāvēties.
Šādā braucienā man reiz gadījās nelaime, kuras dēļ gandrīz pazaudēju savu dzīvību: kad viens no pāžiem bija ielicis manu laivu silē, Glamdalkličas guvernante ļoti laipni pacēla mani, lai iesēdinātu laivā, bet es nejauši izslīdēju viņai caur pirkstiem un neglābjami būtu nogāzies uz grīdas no četrdesmit pēdu augstuma, ja nedzirdēti laimīgā kārtā neuzķertos uz spraužamadatas, kas bija iedurta šīs laipnās dāmas korsāžā; adatas galviņa izspraucās starp manu kreklu, un manu bikšu jostu, un tā es paliku karājamies gaisā, līdz Glamdalkliča pieskrēja man palīgā.
Kādu citu reizi kalpotājs, kura pienākums bija katru trešo dienu piepildīt manu sili ar svaigu ūdeni, savā paviršībā nepamanīja milzīgu vardi izlecam no spaiņa. Varde gulēja noslēpušies, līdz mani ielika laivā, bet tad, meklēdama mierīgāku vietu, uzlēca uz laivas malas, un laiva nošķiebās tik stipri uz sāniem, ka biju spiests ar visu sava ķermeņa smagumu to līdzsvarot otrajā pusē, lai tā neapgāztos.
Varde ar vienu lēcienu nokļuva līdz laivas vidum, tad sāka lēkāt man pār galvu uz priekšu un atpakaļ, apšļākdama manu seju un drēbes ar savām pretīgajām gļotām. Savu lielo apmēru dēļ tā man šķita visnejaukākais radījums, kādu vien var iedomāties. Tomēr palūdzu Glamdalkliču, lai viņa atļauj man vienam pašam tikt ar vardi galā. Es tai vairākas reizes iezvēlu ar irkli un beidzot piespiedu viņu izlēkt no laivas.
Bet vislielākās briesmas, kādas man uzbruka šajā karalistē, piedzīvoju no pērtiķa, kas piederēja vienam pavārēnam. Reiz Glamdalkliča, aizejot kaut kur darīšanās vai ciemos, ieslēdza mani savā istabā. Tā kā laiks bija ļoti silts, viņa savas istabas logu atstāja vaļā, tāpat atvērti bija logi un durvis manai lielajai kastei, kurā mēdzu uzturēties, jo tā bija plaša un ērta. Sēdēju mierīgās pārdomās pie sava galda, kad pēkšņi izdzirdēju, ka pa Glamdalkličas istabas logu viens ielec un sāk telpā lēkāt šurp un turp; kaut gan biju ļoti sabijies, tomēr iedrošinājos, nepakustēdamies no savas vietas, palūkoties un tad ieraudzīju šo jautro dzīvnieku draiskuļojamies un lēkājam augšup un lejup, līdz beidzot tas pieskrēja pie manas kastes, ko aplūkoja ar lielu patiku un ziņkāri, ieskatīdamies pa durvīm un visiem logiem. Es atkāpos savas telpas attālākajā kaktā, bet pērtiķis, kas glūnēja no visām pusēm, tā mani izbiedēja, ka man pietrūka attapības, lai paslēptos zem gultas, ko viegli būtu varējis izdarīt. Kādu laiku tā glūnējis, ņirdzis un spiedzis, viņš beidzot ieraudzīja mani un iebāza pa durvīm vienu savu ķepu, kā to dara kaķis, spēlēdamies ar peli, un, kaut gan skraidīju no vienas vietas uz otru, lai no pērtiķa izvairītos, beidzot viņš mani sagrāba aiz svārku stērbelēm (kas bija darināti no ļoti bieza un stipra vietēj ā zīda) un izvilka ārā. Viņš paņēma mani labajā ķepā un turēja, kā aukles mēdz turēt bērnus, kad taisās tos zīdīt (Eiropā redzēju kādu pērtiķi tā turam kaķēnu), un, kad sāku pretoties, pērtiķis mani saspieda tik stipri, ka man šķita gudrāk padoties. Ir iemesls domāt, ka viņš mani uzskatīja par mazu pērtiķēnu, jo ar savu otro ķepu maigi glāstīja man seju. Šajā izpriecā pērtiķi iztraucēja troksnis pie istabas durvīm, it kā tās kāds atvērtu; viņš strauji pieskrēja pie loga, pa kuru bija ierāpies, izlēca pa to laukā un ar trim ķepām rāpās augšup pa noteku caurulēm, turēdams mani ceturtajā ķepā, līdz nokļuvu uz kaimiņu mājas jumta. Es dzirdēju Glamdalkličas kliedzienu tai mirklī, kad pērtiķis mani nesa laukā. Nabaga meitene gandrīz vai zaudēja prātu, visa pils tika sacelta kājās, kalpotāji aizskrēja pēc kāpnēm, un sētā simtiem ļaužu vēroja pērtiķi sēžam uz jumta kores, kur viņš mani turēja kā zīdaini vienā ķepā un ar otru ķepu mani baroja, grūzdams man mutē ēdamvielas, ko bija izspiedis no saviem vaigu maisiem, un šad tad mani iepļaukādams, kad atsacījos tās ēst. To redzot, daudzi no pils ļaudīm, kas stāvēja apakšā, nevarēja novaldīt smieklus, un nedomāju, ka būtu taisnīgi viņus par to nosodīt, jo neapšaubāmi šāds skats likās smieklīgs ikvienam, atskaitot mani pašu. Daži sāka mest akmeņus, cerībā, ka nodzīs pērtiķi lejā, bet akmeņu mešana tika stingri aizliegta, jo citādi man laikam būtu sašķaidījuši galvu.