Mājai pieslēja kāpnes, pa kuram uzkāpa vairāki vīri; pērtiķis, redzēdams, ka ir ielenkts, un saprazdams, ka ar trim kāj ām nevarēs ātri paskriet, nosvieda mani uz jumta kārniņa un aizbēga. Tā es kādu laiku sēdēju piecsimt jardu augstumā, gaidīdams, ka jebkuru brīdi vējš mani nopūtīs lejā vai arī es pats nokritīšu galvas reiboņa dēļ un virpuļodams aizvelšos no kores līdz pagrabam, bet kāds krietns zēns, viens no manas aukles kalpotājiem, uzrāpās līdz manim un, ielicis mani savā bikšu kabatā, neskartu nonesa zemē.
Es gandrīz noslāpu no netīrumiem, ko pērtiķis bija iegrūdis man rīklē, bet mazā aukle tos izvilka no mutes ar nelielu adatu, tad sāku vemt un sajutu atvieglojumu. Bet jutos tik vārgs un mani sāni bija tā saspiesti no šā pretīgā dzīvnieka skāvieniem, ka vajadzēja divas nedēļas palikt gultā. Karalis, karaliene un viss galms katru dienu apjautājās par manu veselību, un viņas majestāte manas slimības laikā mani vairākkārt apciemoja. Pērtiķis tika nogalināts un izdota pavēle, ka šādi dzīvnieki pilī nav turami.
Kad atveseļojies ierados pie karaļa, lai pateiktos par laipnību, viņam labpatikās krietni pazoboties par šo manu piedzīvojumu. Viņš apjautājās, ko es esot domājis un apsvēris, atrazdamies pērtiķa ķepās, kā man garšojuši viņa pasniegtie ēdieni un kā paticis barošanas veids, un vai svaigais gaiss uz jumta spēcīgi iedarbojies uz manu kuņģi. Karalis vēlējās zināt, kā es līdzīgā gadījumā rīkotos savā dzimtenē. Atbildēju viņa augstībai, ka Eiropā nav pērtiķu, atskaitot tos, kurus retumis ieved no citām zemēm, un tie ir tik mazi, ka es pieveiktu veselu duci tādu pērtiķu, ja tie iedrošinātos man uzbrukt. Bet, kas attiecas uz briesmīgo dzīvnieku, ar kuru man nesen gadījās sastapties (tas patiesi bija ziloņa lielumā), tad - ja bailes būtu atļāvušas man padomāt par zobenu (izrunājot šos vārdus, ar draudīgu sejas izteiksmi satvēru sava zobena rokturi), varbūt es būtu viņu tā ievainojis, kad viņš iebāza savu ķepu manā istabā, ka tam labpatiktos ķepu atraut vēl ātrāk, nekā to iebāza. To visu es norunāju stingrā balsī, kā cilvēks, kas baidās,
ka viņa drosme varētu tikt apšaubīta. Tomēr mani vārdi izraisīja tikai skaļus smieklus, ko karaļa galminieki, neraugoties uz visu savu cieņu pret viņa majestāti, nevarēja apvaldīt. Tas lika man padomāt, cik veltīgi gan cilvēks cenšas iedvest pret sevi cieņu tādos ļaudīs, kas nekādi nav salīdzināmi ar viņu. Un tomēr šādas izturēšanās morāle bieži bija acīm redzama arī pēc manas atgriešanās Anglijā, kur sīks, nožēlojams krāpnieks bez dižciltīgas izcelšanās, bez personiskiem nopelniem, bez atjautības vai saprāta iedrošinās izturēties kā svarīga persona un nostā
Es katru dienu devu iemeslu galmam smieties par mani, un Glamdalkliča, kas gan mani ārkārtīgi mīlēja, tomēr centās pastāstīt karalienei ikvienu manu muļķību, kas, pēc viņas domām, varēja uzjautrināt viņas majestāti. Reiz meitene bija savārgusi un guvernante aizveda viņu ieelpot svaigu gaisu trīsdesmit jūdžu attālumā no pilsētas, līdz kurienei bija stundas brauciens.
Viņas izkāpa no karietes pie kādas mazas lauku taciņas, Glamdalkliča nolika manu ceļojuma kasti zemē, un es izgāju laukā pastaigāties. Uz takas ieraudzīju govju mēslus, un, gribēdams parādīt savu veiklību, es mēģināju pārlēkt tiem pāri. Ieskrējos, bet nelaimīgā kārtā mans lēciens bija pārāk īss, un es iestrēdzu mēslu kaudzes vidū līdz pašiem ceļgaliem. Izbridu no tās ar lielām grūtībām, un viens no kalpotājiem mani rūpīgi noslaucīja ar savu mutautiņu, jo biju nejauki aptašķījies. Mana aukle ieslodzīja mani kastē, kamēr atgriezāmies mājās, un karaliene drīz uzzināja notikušo, un kalpotāji to izstāstīja visā galmā, tā ka vairākas dienas es biju iemesls vispārējai jautrībai.