Dažādas autora izdomas, lai izpatiktu karalim un karalienei. Viņš parāda savas spējas muzikā. Karalis apjautājas par Anglijas valsts iekārtu, ko autors viņam paskaidro. Karaļa piezīmes par dzirdēto.
Dzīvodams galmā, es mēdzu vienreiz vai divreiz nedēļā ierasties audiencē pie karaļa viņa rīta tualetes laikā un bieži esmu redzējis, kā viņu skuj bārddzinis. Sākumā šis skats man likās baigs, jo bārdas nazis bija gandrīz divreiz lielāks nekā mūsu izkapts. Viņa majestāte saskaņā ar šīs zemes parašām skuvās tikai divreiz nedēļā. Reiz es palūdzu bārddzini iedot man ziepju putas, no kurām izvilku četrdesmit vai piecdesmit resnākos matus. Tad paņēmu gabalu laba koka un izgriezu to kā ķemmes muguru, tad ar Glamdalkličas vissmalkāko adatu iegrebu tajā vairākus caurumus vienādā attālumā vienu no otra. Tajos tik veikli iestiprināju matus, ar savu nazi apdrāzdams un nosmailinādams tiem galus, ka izgatavoju diezgan lietojamu ķemmi, kas bija man patlaban ļoti vajadzīga, jo manai ķemmei bija izlūzis tik daudz zaru, ka tā bija kļuvusi gandrīz nelietojama, bet visā šai zemē nezināju neviena tik laba un smalka meistara, kas būtu varējis man pagatavot citu ķemmi.
Šis gadījums mani pamudināja izdomāt kādu laika kavēkli, kam veltīju daudzus no saviem vaļas brīžiem.
Es palūdzu karalienes kalponi saglabāt man viņas majestātes matus, kas tai izkrituši sukājot, un ar laiku man to sakrāj ās diezgan daudz; apspriedies ar savu draugu galdnieku, kas bija saņēmis augstāko pavēli izpildīt daždažādus manus sīkus pasūtījumus, es uzdevu viņam izgatavot man divus krēslus tikpat lielus kā tie, kas atradās manā kastē, un ar smalku īlenu izdurt tajos mazus caurumiņus ap tām vietām, kuras biju paredzējis sēdēšanai un atzveltnei: caur tiem izvēru visstiprākos matus, kādus varēja sadabūt, gluži kā mēdz darināt pītos krēslus Anglijā. Kad krēsli bija gatavi, es tos uzdāvināju viņas majestātei, kas tos glabāja savā kabinetā un mēdza rādīt kā retumus, jo tiešām tie radīja apbrīnu ikvienā, kas tos redzēja. Karaliene vēlējās, lai es apsēžos uz viena no šiem krēsliem, bet es atsacījos tai paklausīt un teicu, ka labāk mirtu tūkstošreiz nekā novietotu sava ķermeņa necienīgo daļu uz šiem dārgajiem matiem, kas reiz rotājuši viņas majestātes galvu. No šiem matiem (manī vienmēr iemājoja mehāniķa talants) es izgatavoju arī glītu, mazu maciņu, apmēram piecas pēdas garu, kurā zelta burtiem bija ierakstīts viņas majestātes vārds, un šo maciņu es ar karalienes atļauju uzdāvināju Glamdalkličai. Patiesību sakot, tas derēja vairāk rādīšanai nekā lietošanai, jo bija pārāk nestiprs, lai izturētu lielāko monētu svaru, un tāpēc Glamdalkliča tajā glabāja tikai dažas sīkas lietiņas, kādas patīk meitenēm.
Karalis, kas mīlēja muziku, bieži lika galmā sarīkot koncertus, uz kuriem mani vienmēr atnesa un nolika kastē uz galda, lai es tos noklausītos, bet skaņas bija tik stipras, ka gandrīz nevarēja atšķirt melodijas. Esmu pārliecināts, ka visi Anglijas karaliskās armijas bundzinieki un taurētāji reizē, spēlēdami pie jūsu auss, nevarētu radīt tamlīdzīgu troksni. Es mēdzu palūgt, lai manu kasti aiznes pēc iespējas tālāk no vietas, kur sēdēja izpildītāji, un, aizvēris kastes durvis un logus, aizvilku ciet logu aizkarus, - tad man viņu muzika likās diezgan patīkama.
Savā jaunībā biju mācījies mazliet spēlēt uz spineta. Glamdalkličas istabā atradās šāds instruments, un divas reizes nedēļā pie viņas nāca muzikas skolotāja mācīt viņu spēlēt. Es šo instrumentu nosaucu par spinetu tāpēc, ka tas mazliet tādu atgādināja un arī spēlēšanas veids bija līdzīgs. Man ienāca prātā doma iepriecināt karali un karalieni ar kādu uz šā instrumenta nospēlētu angļu melodiju. Bet šis pasākums izrādīj ās ļoti grūts, jo spinets bija gandrīz sešdesmit pēdas garš un katrs taustiņš gandrīz pēdu plats, tā ka ar izplestām rokām varēju aizsniegt tikai piecus taustiņus, un, lai tos nospiestu, man vajadzēja pamatīgi iezvelt ar dūri, bet šāda spēle sagādātu man lielas pūles un nedotu nekādus panākumus. Es izdomāju šādu paņēmienu: pagatavoju divas apaļas nūjas vidējas rungas lielumā, kurām viens gals bija resnāks nekā otrs; resnāko galu apvilku ar peles ādu, lai, sizdams ar nūjām, nesabojātu taustiņus un neaprautu skaņu. Pie spineta tika nolikts sols apmēram četras pēdas zem taustiņiem, un mani uzcēla uz sola. Es skraidīju sāniski pa šo solu šurp un turp, cik ātri varēdams, un uzsitu attiecīgajiem taustiņiem ar savām divām nūjām, un tā man izdevās nospēlēt džigu valdnieku pārim par lielu prieku, bet tā bija visgrūtākā nodarbe, kāda man jebkad bijusi, - un tomēr varēju uzsist tikai sešpadsmit taustiņiem, tātad nevarēju spēlēt basu un diskantu kopā, kā to dara citi mākslinieki, un tas ļoti kaitēja manam izpildījumam.
Karalis, kā jau iepriekš atzīmēju, bija valdnieks ar asu prātu, tas bieži pavēlēja ienest mani ar visu kasti viņa kabinetā un nolikt uz galda: tad viņš lūdza mani iznest no kastes vienu manu krēslu un atsēsties uz tā trīs jardu attālumā rakstāmpults augstākajā vietā, gandrīz vienā līmenī ar viņa seju. Šādā veidā es ar viņu vairākkārt sarunājos.
Kādu dienu atļāvos pasacīt viņa majestātei, ka nicināšana, ko viņš izrāda pret Eiropu un pārējo pasauli, šķietami neatbilst viņa dižajām gara īpašībām, jo prāts nepieaug līdz ar miesas apmēriem, gluži otrādi - savā zemē mēs novērojam, ka augumā lielāko cilvēku prāta spējas parasti ir mazākas un ka starp dzīvniekiem bites un skudras par savu lielo čaklību, veiklumu un saprātīgumu tiek vairāk cildinātas nekā daudzi no lielāko sugu dzīvniekiem, un, kaut arī viņš mani uzskata par niecīgu, tomēr es ceru, ka savā dzīvē man vēl būs iespēja izdarīt viņa majestātei kādu vērtīgu pakalpojumu.