Es atbildēju nedaudzos vārdos, bet ļoti padevīgi, paceldams savu kreiso roku un abas acis pret sauli, it kā piesaucot to par liecinieci; un, tā kā jutos pagalam izsalcis, jo biju ēdis dažus kumosus tikai pirms vairākām stundām, iekams atstāju kuģi, tad manas dabiskās vajadzības kļuva tik spēcīgas, ka nevarēju apvaldīt savu nepacietību (varbūt rīkodamies pret pieklājības stingrajiem likumiem) un vairākkārt pieliku pirkstu sev pie lūpām, rādīdams, ka vēlos barību. Hurgo (tā viņi mēdz dēvēt dižu augstmani, kā to vēlāk uzzināju) mani saprata ļoti labi. Viņš nokāpa no tribīnes un pavēlēja nolikt pie maniem sāniem dažas kāpnes, pa kurām uzkāpa vairāk nekā simts iedzimto un tuvojās manai mutei, nesdami grozus, piekrautus ar gaļu, kas bija apgādāta un atsūtīta šurp uz valdnieka pavēli, tiklīdz viņš bija saņēmis pirmās ziņas par mani. Es samanīju, ka tā bija vairāku dzīvnieku gaļa, bet kāda - to nevarēju pēc garšas noteikt. Tur bija krūšu gabali, stilbi un gurni, kādi mēdz būt jēriem, ļoti labi sagatavoti, bet mazāki par cīruļa spārnu. Es tos noēdu pa divi trim reizē un piekodu trīs maizes klaipus, kas bija musketes lodes lielumā. Iezemieši mani apkalpoja, cik ātri spēdami, un tūkstoš veidos izrādīja savu izbrīnu un pārsteigumu par manu augumu un ēstgribu.
Tad es ar zīmēm rādīju, ka gribu dzert. Viņi secināja no manas ēšanas, ka ar mazu daudzumu man nepietiks, un, būdami ļoti atjautīgi ļaudis, tie varen veikli uzvilka augšā vienu no savām lielākajām mucām, pieritināja to pie manas rokas un izsita tai dibenu; es bez grūtībām izdzēru mucas saturu vienā malkā, jo dzēriena tajā nebija vairāk kā puse pintes. Tas garšoja kā Burgundijas vīns, bet bija tikai daudz tīkamāks. Viņi man atnesa otru mucu, kuru izdzēru tāpat kā iepriekšējo un ar zīmēm liku saprast, lai man dod vēl, bet tiem vairāk mucu nebija. Kad es šos brīnumus biju paveicis, mazie cilvēciņi ar prieka saucieniem dejoja uz manām krūtīm, vairākkārt atkārtodami savu pirmo izsaucienu: «Hekinah degul!» Viņi man ar zīmēm rādīja, lai es nosviežot lejā abas mucas, bet iepriekš brīdināja apakšā stāvošos, lai tie atvirzītos, skaļi saukdami: «Borah mevolah!» - un, kad cilvēciņi ieraudzīja mucas uzlidojam gaisā, atskanēja vispārējs sauciens: «Hekinah degul!» Jāatzīstas, ka man bieži uznāca kārdinājums, kad tie pastaigāj ās uz priekšu un atpakaļ pa manu ķermeni, sagrābt vistuvākos četrdesmit vai piecdesmit cilvēciņus un nosviest tos zemē. Bet atcerējos savus nepatīkamos pārdzīvojumus, kas varbūt nebija paši ļaunākie, kādus tie varēja man sagādāt, un arī savu svinīgo solījumu, ko viņiem biju devis, - jo šādā veidā iztulkoju savu padevīgo izturēšanos, - un tā izkliedēju šīs iedomas. Turklāt man šķita, ka mani saista viesmīlības likumi pret šiem ļaudīm, kas mani tik devīgi un lieliski bija pacienājuši. Tomēr savā prātā nevarēju vien beigt brīnīties par šo sīko mirstīgo radījumu drosmi, kuri iedrošinājās uzkāpt uz mana auguma un pastaigāties pa to, kad viena mana roka bija svabada, nedrebot bailēs no tāda neredzēta briesmoņa, kāds es viņiem varēju likties. Pēc īsa laika, kad viņi redzēja, ka neprasu vairāk gaļas, manā priekšā parādījās pašas ķeizariskās augstības sūtīta augstas kārtas persona. Viņa gaišība, pakāpies uz manas labās kājas stilba, tuvojās manai sejai kādu divpadsmit cilvēku pavadībā, parādīja savus dokumentus ar ķeizara zīmogu, pieliekot tos tuvu manām acīm, runāja apmēram desmit minūtes, neizpauzdams nekādas dusmas, bet ar noteiktu apņēmību, bieži norādīdams ar roku uz priekšu, kā es vēlāk noskaidroju, galvaspilsētas virzienā, kas atradās apmēram pusjūdzes attālumā; uz turieni saskaņā ar viņa majestātes un valsts padomes lēmumu mani bija jāpārved. Es atbildēju nedaudz vārdos, bet paliku nesaprasts, tad ar savu svabado roku norādīju uz saistīto roku (izdarīdams šo kustību pāri viņa gaišības galvai, jo baidījos aizskart viņu vai viņa pavadoņus), pēc tam uz manu galvu un ķermeni, likdams saprast, ka vēlos tikt atbrīvots.
Acīm redzot viņš mani labi saprata, jo pakratīja noraidoši galvu un ar roku kustībām parādīja, ka mani jāaizved kā gūstekni. Bet viņš izdarīja arī citas kustības, lai es saprastu, ka man būs pietiekami daudz gaļas un dzeramā un ar mani apiesies ļoti labi. Tad man atkal radās vēlēšanās pamēģināt, vai nevarēšu saraut savas važas, bet, juzdams uz sejas un rokām tulznas un sāpes no liliputu bultām, kas joprojām daudzas bija iestrēgušas manā miesā, un redzēdams, ka manu ienaidnieku skaits aizvien vēl pieaug, es liku tiem saprast, ka viņi var ar mani darīt, ko vēlas. Pēc tam hurgo un viņa pavadoņi, pieklājīgi atvadījušies, aizgāja līksmām sejām. Drīz pēc tam dzirdēju vispārējus prieka saucienus, kuros bieži atkārtojās vārdi «Peplom selan!» - un sajutu, ka liels ļaužu bars manā kreisajā pusē tā atslābina virves, ka kļuvu spēj īgs pagriezties uz labo pusi un nolaist ūdeni, ko izšļācu visai daudz par lielu izbrīnu cilvēciņiem, un viņi, noģizdami no manām kustībām, ko gribu darīt, tūlīt atkāpās pa labi un pa kreisi, lai izvairītos no straumes, kas ar lielu troksni un spēku gāzās no manis. Bet iepriekš tie bija jau manu seju un rokas notriepuši ar kādu ļoti patīkami smaržojošu ziedi, kas dažās minūtēs izkliedēja viņu bultu radītās sāpes. Šis apstāklis kā piedevas atspirdzinājumam, kuru biju guvis no viņu ļoti sātīgajiem ēdieniem un dzērieniem, radīja manī vēlēšanos iemigt. Es nogulēju, kā man vēlāk teica, astoņas stundas, un tas nebija nekāds brīnums, jo ārsti, klausīdami imperatora pavēlei, bija vīnam mucās piejaukuši miega zāles.