Karalis klausījās ļoti vērīgi un pēc šīm sarunām bija daudz labākās domās par mani nekā agrāk. Viņš lūdza mani pēc iespējas sīki izskaidrot tam Anglijas valsts iekārtu, jo, lai gan valdniekiem parasti patīkot savas zemes ierašas (šāds secinājums viņam radās par valdniekiem pēc mūsu iepriekšēj ām sarunām), viņš tomēr priecātos dzirdēt kaut ko, kas būtu atdarināšanas cienīgs. Tu vari pats iedomāties, laipnais lasītāj, cik bieži es tad vēlējos, lai man būtu Demostena vai Cicerona mēle, kas mani darītu spējīgu izteikt cildinājumus savai dārgajai dzimtenei tādā stilā, kas atbilstu tās nopelniem un labklājībai.
Sāku savu runu, pastāstīdams viņa majestātei, ka mūsu zeme sastāv no divām salām, kur izveidotas trīs varenas karaļvalstis, kas pakļautas vienam valdniekam, turklāt mums vēl ir kolonijas Amerikā. Es plaši pakavējos pie mūsu zemes auglības un mūsu klimata temperatūras. Tad sīki izklāstīju Anglijas parlamenta iekārtu: tas sastāv no cildenās asamblejas, ko sauc par Pēru palātu, kur ietilpst visdižciltīgākās personas ar visvecākajiem un visplašākajiem dzimts īpašumiem. Es pastāstīju, kāda izcila rūpība tiek allaž veltīta viņu izglītošanai mākslās un kara lietās, lai tos sagatavotu par padomniekiem karalim un karalistei, lai tie varētu piedalīties likumdošanā un būt augstākās tiesas locekļi, kuru spriedumi nav vairs pārsūdzami, un lai tie ar savu drosmi, uzvedību un uzticību būtu cīnītāji, kas vienmēr gatavi aizstāvēt savu valdnieku un savu zemi. Es teicu, ka šie ļaudis ir valsts rota un tās balsts, cienīgi pēcteči saviem slavenajiem senčiem, kuru slava ir viņu tikumu taisnīgā alga, un nav dzirdēts, ka šos tikumus viņu pēcnācēji būtu kādreiz atstājuši novārtā. Šai asamblejā vēl jāieskaita daži garīdznieki ar bīskapa titulu, kuru sevišķs uzdevums ir rūpēties par reliģiju un par tiem, kas tautai to māca. Karalis un viņa gudrākie padomnieki izraugās šos bīskapus no visas tautas garīdzniekiem, kurus pelnīti daudzina viņu svētās dzīves un dziļo zināšanu dēļ un kuri patiesi ir priesteru un tautas garīgie tēvi.
Es pastāstīju, ka parlamenta otrā daļa ir asambleja, kas saucas par Apakšpalātu, kurā ietilpst izcilākie muižnieki, tieši pašas tautas brīvi izvēlēti un aicināti, savu lielo spēju un dzimtenes mīlestības dēļ, lai pārstāvētu visas nācijas gudrību. Šīs divas palātas sastāda visdižāko asambleju Eiropā, un tām kopā ar valdnieku uzticēta visa likumdošana.
Tad pievērsos tiesu palātām, kuru priekšsēdētāji ir tiesneši, šie cienījamie gudrības vīri un likuma tulki, kuriem jāizšķir sūdzības par ļaužu tiesībām un īpašumiem, kā arī jāsoda netikumi un jāaizstāv tie, kas ir bez vainas. Pieminēju mūsu valsts taupīgo pārvaldi un mūsu armijas drosmi un uzvaras uz jūras un sauszemes. Nosaucu mūsu zemes iedzīvotāju skaitu un aprēķināju, cik miljonu piekritēju varētu būt katrai mūsu reliģiskajai sektei un politiskajai partijai. Es neaizmirsu pat mūsu sporta spēles un izpriecas un nevienu sīkumu, kas šķita noderīgs manas tēvijas cildinājumam. To visu nobeidzu ar īsu vēsturisku pārskatu par visiem notikumiem un Anglijas stāvokli pēdējo simt gadu laikā.
Šī saruna prasīja piecas audiences, no kurām katra ievilkās vairākas stundas; un karalis visu noklausīj ās ļoti uzmanīgi, bieži atzīmēdams manus vārdus, kā arī jautājumus, kurus viņš man bija nodomājis uzdot.
Kad biju beidzis savu garo stāstījumu, viņa majestāte sestajā audiencē, pārskatījis savas piezīmes, izteica dažādas šaubas, jautājumus un iebildumus par katru punktu. Viņš vaicāja, kādas metodes tiekot lietotas, lai attīstītu mūsu jauno aristokrātu garu un miesu un kādās nodarbēs tie mēdzot pavadīt savas dzīves pirmo, visvairāk ietekmējamo posmu? Kā tiekot papildināta asambleja, ja kāda dižciltīga dzimta izmirstot? Kādas īpašības esot nepieciešamas tiem, kas jāieceļ par jauniem lordiem; vai dažreiz šos paaugstinājumus neietekmējot valdnieka untums vai kādai galma dāmai pasniegta naudas summa, vai nolūks stiprināt partiju, kas rīkojas pretēji sabiedrības interesēm? Cik lielā mērā šie lordi pārzinot savas zemes likumus, un vai šīs zināšanas darot tos spēj īgus lemt augstākajā instancē par citu savas zemes pilsoņu tiesībām? Vai tiešam viņiem nemaz nepiemītot mantkāre, partejiskums vai kāds cits trūkums, ka tos nespētu ietekmēt ne kukuļošana, ne kādi citi tumši paņēmieni? Vai garīgie lordi, par kuriem es runājis, allaž tiekot iecelti šai kārtā, ņemot vērā viņu zināšanas reliģijas jautājumos un viņu svēto dzīves veidu? Vai, būdami vienkārši garīdznieki, tie nekad nav pielāgojušies apstākļiem? Un vai tie neesot verdziski pērkami kapelāni kādam muižniekam, kura uzskatiem tie pakalpīgi seko, pēc tam kad tiek uzņemti asamblejā?
Karalis vēlēj ās zināt, kā ievēl tos, kurus es nosaucu par apakšpalātas locekļiem; vai neatgadoties, ka svešinieks ar pilnu maku pārliecina vienkāršos vēlētājus balsot par sevi, nevis par viņu pašu muižnieku vai par visievērojamāko muižnieku apkaimē? Kāpēc gan cilvēki tik dedzīgi tiecoties iekļūt šajā asamblejā, ja es sakot, ka darbība tajā nozīmējot lielas raizes un izdevumus, bieži pat novedot postā ievēlēto deputātu ģimenes un paši tie nesaņemot nekādu algu, ne pensiju; šāda rīcība prasot tik augstu tikumisku spriegumu un tādu pilsoņa apziņu, ka viņa majestāte apšaubīja, vai vienmēr esot īsta. Un viņš vēlējās zināt, vai šādi centīgi džentlmeņi nelolojot izredzes gūt sev atlīdzību par pienākumiem un raizēm, kad tie ziedojot sabiedrības labklājību kāda vāja un netikumīga valdnieka un viņa samaitāto ministru nodomiem. Viņš uzdeva man vēl daudzus jautājumus un pārbaudīja mani par šo tēmu visos sīkumos ar neskaitāmām piezīmēm un iebildumiem, ko, manuprāt, nav ne saprātīgi, ne ērti atkārtot.