Par visu, ko biju teicis par mūsu tiesu palātām, viņa majestāte vēlēj ās gūt paskaidrojumus vairākos punktos, un to es spēju jo labi veikt, tāpēc ka tiku kādreiz gandrīz izputināts ar ilgu prāvu augstākajā tiesā, kur man piesprieda segt tiesas izdevumus. Karalis vaicāja, - cik daudz laika vajagot, lai tiesa izlemtu, kam taisnība, kam netaisnība, un kādi esot šai gadījumā izdevumi? Vai advokātiem un oratoriem esot atļauts aizstāvēt tādas lietas, kas acīm redzami netaisnīgas, sabiedrībai nepatīkamas un varmācīgas? Vai novērots, ka piederība kādai reliģiskai sektei vai politiskai partijai ietekmē taisnības svaru kausus? Vai advokāti savā audzināšanā guvuši visaptverošas juridiskas zināšanas, jeb vai tie pazīstot tikai provinču, nacionālās un citas vietēj ās parašas? Vai šie advokāti un tiesneši kaut kā piedaloties to likumu uzrakstīšanā, kurus tie atļaujas izskaidrot un komentēt pēc savas patikas? Vai neesot gadījies, ka šie advokāti vienreiz aizstāvot kādu lietu un citreiz vēršoties pret to, atsaukdamies uz precedentiem, lai pierādītu gluži pretējus viedokļus? Vai šie ļaudis esot bagāta vai nabaga korporācija? Vai viņi saņemot kādu naudas atlīdzību par aizstāvību un padomiem? Un sevišķi - vai viņi tiekot pieļauti arī par apakšpalātas locekļiem?
Tad karalis pievērsās mūsu valsts finansu saimniecībai un teica: viņam liekoties, ka atmiņa mani viļot, jo es esot aprēķinājis ienākumus uz pieciem vai sešiem miljoniem gadā, bet, kad es nosaucis izdevumus, viņš ievērojis, ka tie dažkārt esot pat divreiz lielāki, jo šai punktā bija izdarījis sevišķi rūpīgas atzīmes, cerēdams, kā viņš man paskaidroja, ka viņam varētu noderēt šāda iepazīšanās ar mūsu finansu sistēmu, un tāpēc savos aprēķinos neesot varējis kļūdīties. Bet, ja viss, ko es viņam pastāstījis, esot patiesība, tad viņš nesaprotot, kā valsts varot izšķiest savu īpašumu, gluži itin kā būtu privāta persona. Viņš vaicāja man, kas esot mūsu kreditori un kur mēs iegūstot naudu, ar ko tiem samaksāt. Viņš brīnījās, dzirdot mani runājam par grūtajiem kariem, kas mums tik dārgi izmaksājot; patiesi, mēs laikam esot ļoti ķildīga tauta vai arī dzīvojot starp sliktiem kaimiņiem, un mūsu ģenerāļi droši vien esot bagātāki nekā mūsu karaļi. Viņš apjautājās, kādas gan citas darīšanas mums varot būt ārpus mūsu salām kā vien tirdzniecība, līgumsakari vai mūsu krastu aizsardzība ar floti. Karalis sevišķi izbrīnījās, kad dzirdēja mani stāstām, ka mums, brīvai tautai, vajadzīga pastāvīga algotņu armija miera laikā. Viņš teica, ja pār mums valdot mūsu pašu brīvprātīgi izvēlēti pārstāvji, tad viņš nesaprotot, no kā mēs baidoties un pret ko mums vajagot cīnīties; un apjautājās, vai privāta pilsoņa māju nevarot vislabāk aizstāvēt viņš pats, viņa bērni un saime, nevis pusducis neliešu, kas nejauši salasīti ielās par mazu atalgojumu un kas simtkārt vairāk iegūtu, pārgriezdami rīkles tiem, kurus tie aizsargā.
Viņš pasmējās par manu «dīvaino aritmētiku», kā viņam labpatikās izsacīties, kad aprēķināju Anglijas iedzīvotāju skaitu, saskaitot kopā reliģisko konfesiju un politisko partiju piekritējus. Viņš teica, ka nesaprotot, kāpēc cilvēki ar sabiedrībai kaitīgiem uzskatiem tiekot spiesti šos uzskatus mainīt, nevis tos noslēpt. Ja prasīt uzskatu maiņu nozīmējot valdības tirāniju, tad neprasīt kaitīgu uzskatu neizpaušanu esot vājums, jo varot gan kādam cilvēkam atļaut glabāt indi savā skapī, bet nevarot atļaut to pārdot kā sirds zāles.
Karalis piezīmēja, ka starp mūsu augstmaņu un muižnieku izpriecām es esot pieminējis azartspēles; viņš vēloties zināt, kādā vecumā sākot ar šīm spēlēm nodarboties un kādā vecumā tās izbeidzot, cik daudz laika tām tiekot veltīts un vai aizrautība ar šo spēli kādreiz neaizejot tik tālu, ka ietekmējot mantas stāvokli; vai zemiski un netikumīgi ļaudis ar veiklību šai spēles mākslā nevarot iedzīvoties lielās bagātībās un dažreiz padarīt mūsu muižniekus no sevis atkarīgus un pieradināt tos pie sliktas sabiedrības, neļaujot tiem pilnam izkopt prāta spējas un piespiežot tos sakarā ar spēles zaudējumiem apgūt šo nekrietno veiklību, lai to izlietotu pret citiem.
Karali bija pilnīgi pārsteidzis mans vēsturiskais pārskats par pēdējo gadsimtu; viņš izteicās, ka šāda vēsture esot tikai sazvērestību, dumpju, slepkavību, slaktiņu, revolūciju un izsūtīšanu sakopojums, - visļaunākās sekas, kādas var radīt alkatība, šķelšanās, liekulība, neuzticība, nežēlība, niknums, trakulība, naids, skaudība, baudkāre, ļaunprātība un godkāre.
Nākošajā audiencē viņa majestāte papūlējās vēlreiz īsumā atkārtot visu, ko biju stāstījis, salīdzināja savus jautājumus ar manām atbildēm, tad, paņēmis mani rokās un maigi mani glāstīdams, viņš sacīja vārdus, kurus nekad neaizmirsīšu, nedz balss noskaņu, kādā viņš tos izrunāja:
«Mans mazais draugs Grildrig, jūs norunājāt apbrīnojamu cildinājumu savai tēvijai: jūs skaidri pierādīj āt, ka nezināšana, laiskums un netikums ir galvenās īpašības, kas vajadzīgas likumdevējam, ka likumus vislabāk izskaidro, interpretē un ievieš tie, kuru intereses un spējas vērstas uz šo likumu izkropļošanu, sajaukšanu un apiešanu. Es ievēroju jūsu valsts iestādījumos dažas formas, kas sākumā varēja būt paciešamas, bet tās ir pa pusei iznīcinātas, un viss atlikušais ir pilnīgi korupcijas aptraipīts un apgānīts. No visa, ko jūs stāstījāt, nav redzams, ka būtu nepieciešama kaut viena izcila īpašība, lai iegūtu jūsu sabiedrībā stāvokli, vēl mazāk redzams, ka cilvēkiem piešķirtu augstus titulus par viņu tikumu, ka garīdzniekus ieceltu augstākā amatā par viņu dievbijību vai zināšanām, karavīrus par viņu uzvedību vai drosmi, tiesnešus par viņu taisnīgumu, senatorus par dzimtenes mīlestību un padomniekus par viņu gudrību. Kas attiecas uz jums,» turpināja karalis, «kas esat sava mūža lielāko daļu pavadījis ceļojumos, tad man gribas cerēt, ka jūs līdz šim esat varējis izvairīties no daudziem savas zemes netikumiem. Bet no visa jūsu stāstījuma kopsavilkumā un no jūsu atbildēm, ko es ar lielām pūlēm esmu no jums izspiedis un izvilcis, varu tikai secināt, ka vairums jūsu tautiešu ir mazu, pretīgu kukaiņu visļaundabīgākā suga, kādai jebkad daba ļāvusi rāpot pa zemes virsu.»