Autora mīlestība pret savu tēvzemi. Viņš iesniedz karalim ļoti izdevīgu priekšlikumu, kas tiek noraidīts. Karaļa lielā nezināšana politikā. Ļoti nepilnīgās un ierobežotās zināšanas šai zemē. Valsts likumi, karalietas un partijas.
Tikai mana lielā patiesības mīlestība aizkavē mani noklusēt šo mana stāstījuma daļu. Veltīgi bija izrādīt manas dusmas, jo tās vienmēr izraisīja tikai smieklus, un biju spiests mierīgi un pacietīgi noklausīties, kamēr manu cēlo un mīļoto dzimteni tik apvainojoši nozākāja. Esmu tikpat dziļi noskumis, kā droši vien noskums ikviens mans lasītājs par šādu stāvokli, bet valdnieks bija tik zinātkārs un tik pētoši iedziļinājās ikvienā sīkumā, ka pateicība un pieklājība neatļāva man atteikties no jebkura paskaidrojuma, kādu biju spēj īgs viņam dot. Bet lai man atļauts sacīt sev par attaisnojumu, ka es veikli izvairījos no daudziem viņa jautājumiem un katram punktam devu daudzkārt labvēlīgāku apgaismojumu, nekā stingra patiesība to būtu atļāvusi. Jo manī vienmēr iemājo tā cildināmā pieķērība savai dzimtenei, ko Halikarnasas Dionisijs tik dibināti ieteic vēsturniekam: es gribēju noslēpt savas politiskās mātes vāj ības un neglītumu un parādīt visizdevīgākā gaismā viņas tikumu un daiļumu. Tāda bija mana patiesā cenšanās visās daudzajās sarunās, kādas man risinājās ar šo monarhu, bet, diemžēl, tā tomēr neguva nekādus panākumus.
Taču jābūt stipri iecietīgam pret karali, kas dzīvo pilnīgi atšķirts no pārējās pasaules un tāpēc nemaz nepazīst citu tautu galvenās parašas un tikumus; šādu zināšanu trūkums vienmēr rada daudz aizspriedumu un zināmu domu šaurību, kas mums, tāpat kā Eiropas izglītotākajām tautām, nemaz nepiemīt. Un būtu patiešam nepanesami, ja šādas tālas zemes valdnieka uzskatus par tikumiem un netikumiem ieteiktu par paraugu visai cilvēcei.
Lai apstiprinātu manis nupat sacīto un lai parādītu nepilnīgas izglītības nožēlojamās sekas, šeit atstāstīšu gadījumu, kas liksies gandrīz neticams.
Cerēdams iegūt vēl lielāku viņa majestātes labvēlību, es pastāstīju viņam, ka pirms trīssimt vai četrsimt gadiem izdarīts atklājums, kā pagatavot pulveri, kuru vissīkākā uguns dzirkstele var aizdedzināt vienā mirklī; pat ja pulvera kaudze ir liela kā kalns, dzirkstele liek tai uzsprāgt gaisā ar tādu troksni un satricinājumu, kas pārspēj pērkonu. Es pastāstīju, ka pulveris, ja to zināmā daudzumā ieber tukšā vara vai dzelzs caurulē samērā ar tās lielumu, izgrūž dzelzs vai svina bumbu ar tādu spēku un ātrumu, ka nekas nevar apturēt tās triecienu; ka vislielākās šādā veidā izšautās bumbas ne tikai uzreiz iznīcina veselus karapulkus, bet sagrauj visstiprākos mūrus, nogremdē jūrā kuģus ar tūkstoš vīru komandu; ka divas šādas kopā saķēdētas bumbas notriec mastus un takelāžu, saplosa simtiem cilvēku ķermeņu un izposta ap sevi visu; teicu, ka mēs bieži ieberam šo pulveri lielās, dobās dzelzs bumbās un ar mehāniskas ierīces palīdzību izšaujam tās pret aplenktu pilsētu, kur tās izārda bruģi, sagrauj drupās mājas, sprāgstot izsviež šķembas uz visām pusēm, sadragādamas galvaskausu ikvienam, kas ir tuvumā. Pieminēju, ka es ļoti labi zinu pulvera sastāvdaļas, kuras ir lētas un vienkāršas, ka protu tās sajaukt un varētu apmācīt karaļa meistarus, kā izgatavot šīs caurules tādā lielumā, kas atbilstu visu citu lietu apmēriem viņa majestātes karaļvalstī, un ka lielākajām caurulēm nav jāpārsniedz simt pēdu garums; divdesmit vai trīsdesmit šādu cauruļu, kas pielādētas ar attiecīgu daudzumu pulvera, un bumbu dažās stundās varētu sadragāt viņa valsts visstiprākās pilsētas mūrus vai izpostīt visu galvaspilsētu, ja tās iedzīvotāji kādreiz iedrošinātos apstrīdēt viņa absolūto varu. To es pazemīgi piedāvāju viņa majestātei kā mazu atzinības zīmi par tik daudzām viņa karaliskās labvēlības un aizstāvības izpausmēm pret mani.
Noklausoties šo briesmīgo ierīču attēlojumu un manu piedāvājumu, karali sagrāba šausmas. Viņu pārsteidzot, ka tik nevarīgs un sīks kukainis kā es (tādi bija viņa vārdi) varot perināt tik necilvēcīgas domas un tik ļoti aprast ar tām, ka spēju pilnīgi aukstasinīgi attēlot šādas asiņainas posta ainas kā visparastākās šo iznīcinošo ierīču iedarbes sekas. «Tādu ierīču,» viņš teica, «kuru pirmais izgudrotājs būs bijis kāds ļauns ģēnijs, cilvēces ienaidnieks.» Kas attiecoties uz viņu pašu, tā karalis turpināja, tad viņu gan reti kas varot tā iepriecināt kā jauni atklājumi mākslā un dabā, bet viņš labāk būtu ar mieru zaudēt pusi savas karaļvalsts nekā izzināt manis attēloto noslēpumu, un piekodināja, ja dzīvība man esot dārga, to nekad nevienam vairs nepieminēt.
Šauru principu un uzskatu savāda ietekme! Šis valdnieks, kam piemita visas īpašības, kuras izraisa godbijību, mīlestību un cieņu, apveltīts ar apbrīnojamiem talantiem un savu pavalstnieku gandrīz dievināts, - kāda niecīga, nevajadzīga aizsprieduma dēļ, kas mums Eiropā ir gluži neiedomājams, izlaida no rokām iespēju kļūt par savu ļaužu dzīvības, brīvības un bagātības absolūto noteicēju. Tā izsakoties, man nav ne mazākā nodoma mest ēnu uz šā lieliskā karaļa daudzajiem tikumiem, kaut gan saprotu, ka viņa raksturs ar šo manu stāstījumu angļu lasītāju uztverē būs stipri noniecināts, bet, manuprāt, šī nepilnība izriet no šīs tautas izglītības trūkuma, jo tā vēl līdz šim laikam nav politiku izveidojusi par zinātni, kā to darījuši Eiropas atjautīgākie prāti. Jo ļoti labi atceros, ka reiz, kad, sarunājoties ar karali, nejauši ieminējos par vairākiem tūkstošjem grāmatu, kas pie mums sarakstītas par valdīšanas mākslu, šī mana piezīme (pretēji manam nolūkam) izraisīja viņā ļoti nelabvēlīgas domas par mūsu prāta spējām. Viņš paskaidroja, ka neieredzot un nicinot jebkuru noslēpumainību, izsmalcinātību un intrigu kā valdniekos, tā ministros. Viņš nevarēja saprast, ko es gribot teikt ar tādiem vārdiem kā «valsts noslēpums», ja neesot runa par ienaidniekiem vai sāncenšiem. Viņš ietver valdīšanas māku ļoti šaurās robežās - prasīdams tikai veselu saprātu un gudrību, taisnīgumu, lēnprātību, visu civilo un kriminālo lietu ātru izlemšanu un vēl dažas pašas par sevi saprotamas īpašības, kuras nav vērts pieminēt. Un viņš izteica domas, ka ikviens, kas varot izaudzēt divas labības vārpas vai divus zāles stiebrus uz tāda zemes laukumiņa, kur iepriekš augusi tikai viena vārpa un viens stiebrs, būšot vairāk noderīgs cilvēcei un izdarījis nozīmīgāku pakalpojumu savai tēvijai nekā visa politiķu suga kopā.