Šīs tautas izglītība ir ļoti nepilnīga, tā sastāv tikai no morāles, vēstures, dzejas un matemātikas, bet jāatzīstas, ka šajās nozarēs tai ir lieli sasniegumi. Bet matemātika tiek izlietota tikai dzīves vajadzībām - zemkopības un mehānisku ierīču uzlabošanai, tāpēc pie mums to novērtētu zemu. Kas attiecas uz idejām, būtībām, abstrakcijām un transcendentālām lietām, tad man neizdevās viņu galvās radīt ne vismazāko jēdzienu par tām.
Neviens likums šai zemē nedrīkst būt izteikts tik daudz vārdos, ka pārsniegtu alfabēta burtu skaitu, kuru ir divdesmit divi. Un patiesi, tikai nedaudzi likumu teksti aizsniedz šādu garumu. Tie izteikti visai vienkāršos un skaidros vārdos, un šie ļaudis nav tik atjautīgi, lai atrastu likumam vairāk nekā vienu iztulkojumu, un rakstīt par likumu komentārus viņi uzskata par lielu noziegumu. Kas attiecas uz civilām un kriminālām prāvām, tad precedentu viņiem ir tik maz, ka tiem nav iemesla lielīties ar sevišķu veiklību abās šajās nozarēs.
Grāmatu iespiešanas māksla viņiem, tāpat kā ķīniešiem, pazīstama kopš aizvēsturiskajiem laikiem, bet viņu bibliotēkas nav pārāk lielas, jo karaļa bibliotēka, kas skaitās vislielākā, sastāv no nepilniem tūkstoš sējumiem, kas novietoti tūkstoš divsimt pēdu garā galerijā, un man bija atļauts paņemt jebkuru grāmatu, kāda man patiktos. Karalienes galdnieks vienā no Glamdalkličas istabām izveidoja divdesmit piecas pēdas augstas koka sastatnes, līdzīgas atslejamām kāpnēm; katrs pakāpiens bija piecdesmit pēdu garš, tās patiesi bija pārvietojamas dubultkāpnes, kuru apakšgals atradās desmit pēdu atstatumā no istabas sienas. Grāmata, kuru vēlējos lasīt, tika atslieta pret sienu: es vispirms uzkāpu līdz augšējam pakāpienam un, pavērsis seju pret grāmatu, sāku lasīt lappuses augšējo rindu, staigādams pa labi un pa kreisi kādus astoņus vai desmit soļus, skatoties pēc rindas garuma, līdz teksts bija jau mazliet zem manu acu līmeņa, tad nokāpu uz nākošā pakāpiena, kamēr nokļuvu līdz pašai lappuses apakšai, tad atkal uzkāpu augšā un sāku tādā pašā veidā lasīt otro lappusi, pēc tam pāršķīru lapu, ko varēju viegli izdarīt ar abām rokām, jo papīrs nebija biezāks un cietāks par kartonu un lielākās grāmatas lapu garums nepārsniedza astoņpadsmit vai divdesmit pēdu. Viņu stils ir skaidrs, vīrišķīgs, gluds, bez izpušķojumiem, jo par visu vairāk tie izvairās no nevajadzīgas daudzvārdības un izteiksmes raibuma. Izlasīju vairākas viņu grāmatas, it sevišķi par vēsturi un morāli. Starp citu, mani ļoti uzjautrināja kāds mazs, sens traktāts, kas vienmēr glabājās Glamdalkličas guļamistabā un piederēja viņas guvernantei - nopietnai vecākai dāmai, kas labprāt lasīja rakstus par morāli un reliģiju. Šī ne visai populārā grāmata apcer cilvēku vāj ības un iecienīta tikai vienkāršu sieviešu aprindās. Tomēr mani interesēja izzināt, ko var vietējais rakstnieks teikt par tādu tēmu. Autors atkārto visu Eiropas morālistu spriedelējumus, parādīdams, cik niecīgs, nicināms un nevarīgs dzīvnieks ir cilvēks pēc savas dabas, ka tas nespēj aizsargāties pret skarbu klimatu un mežonīgu dzīvnieku niknumu, ka dažas būtnes viņu daudzkārt pārspēj spēkā, citas - ātrumā, trešās - tālredzībā, ceturtās - čaklumā. Viņš piebilst, ka pasaules pēdējos norieta gadsimtos daba deģenerējas un tagad var radīt, salīdzinot ar senlaiku cilvēkiem, tikai nepilnīgi attīstījušās sīkas būtnes. Viņš izsakās: esot iemesls domāt, ka agrāk cilvēku suga bijusi ne tikai daudz lielāka augumā, bet senos laikos dzīvojuši arī milži, ko apgalvo vēsture un tautas nostāsti un ko apstiprina karalistes dažādos apvidos nejauši izrakti milzīgi kauli un galvaskausi, kas apmēros tālu pārsniedz mūslaiku niecīgo, sarukušo ļaužu sugu. Viņš pierāda, ka paši dabas likumi noteikti prasot, lai sākumā mēs būtu radīti lielāki un spēcīgāki augumā un mūs neapdraudētu jebkurš sīks negadījums: vai nu kāds no jumta krītošs dakstiņš, vai zēna rokas mests akmens, vai noslīkšana mazā strautiņā. No šādiem spriedelējumiem autors atvasina vairākus morāles likumus, kuri noderīgi ikdienas dzīvē, bet kurus nav vērts šeit atkārtot. Es savukārt nevarēju atturēties no pārdomām par to, cik bieži cilvēki izlieto savas spējas, lai lasītu morāles lekcijas vai neapmierināti sūdzētos par mūsu cīņu ar dabu. Un, manuprāt, sīkāk papētot, šīs sūdzības izradītos nepamatotas kā pie mums, tā šai tautā.