Kas attiecas uz karalietām, tad iezemieši lepojas ar to, ka karaļa armija sastāvot no simt septiņdesmit sešiem tūkstošiem kājnieku un trīsdesmit diviem tūkstošiem jātnieku, ja var saukt par armiju karaspēku, kas sastādās pilsētā no tirgoņiem un laukos no zemniekiem, kurus komandē bez maksas un atalgojuma lielie un mazie muižnieki. Šis karaspēks ir diezgan priekšzīmīgi apmācīts, un tajā valda ļoti laba disciplīna, bet man tas nelikās nekāds sevišķs nopelns, jo kā gan varētu būt citādi, ja katrs zemnieks pakļauts savam muižniekam un katrs pilsētnieks savas pilsētas dižvīriem, kas pēc Venēcijas parauga ievēlēti balotējoties. Esmu bieži redzējis Lorbralgradas milicijas manevrus divdesmit kvadrātjūdžu lielā laukā netālu no pilsētas. Kaut gan tur bija tikai divdesmit pieci tūkstoši kājnieku un seši tūkstoši jātnieku, man nebija iespējams novērtēt viņu skaitu, ņemot vēra lielo zemes platību, kurā tie bija izvietoti. Jātnieks milzīga ērzeļa mugurā slējās ap deviņdesmit pēdu augstumā. Esmu redzējis visu šo jātnieku pulku pēc komandas uzreiz izraujam zobenus un vicinām tos gaisā. Neviena iztēle nevar iedomāties kaut ko tik varenu, tik neredzētu un pārsteidzošu! Likās, it kā desmittūkstoš zibeņu reizē uzliesmotu visas debess pusēs.
Man gribējās zināt, kā šis valdnieks, kura valsts nekur nerobežojas ar kādu citu zemi, iedomājies izveidot armiju un iemācīt savai tautai militāru disciplīnu. Bet es drīz uzzināju gan no sarunām, gan lasot vēsturiskus apcerējumus, ka daudzus gadsimtus šie ļaudis cietuši no tās pašas kaites, kas piemeklē visu cilvēku dzimumu: muižnieki bieži tiecas iegūt varu, tauta brīvību un karalis absolūtu virsvaldonību. Visus šos trīs spēkus gan laimīgā kārtā līdzsvaro karalistes likumi, bet dažreiz kāds no tiem lauza šos likumus un vairākkārt izraisīja pilsoņu karus; pēdējo karu bija laimīgi izbeidzis tagadēj ā valdnieka vectēvs, panākot vispārēju piekāpšanos; un ar kopīgu vienošanos izveidotā milicija kopš tā laika stingri izpilda savus pienākumus.
Karalis un karaliene dodas ceļojumā līdz valsts robežām. Autors viņus pavada. Sīks apraksts par to, kādā veidā viņš atstāj šo zemi. Autors atgriežas Anglijā.
Dažādu bīstamu apstākļu sagadīšanās, no kuriem biju izkļuvis sveikā, manī radīja stipru nojautu, ka es kādreiz atgūšu brīvību, lai gan nevarēju iedomāties, ar kādiem līdzekļiem, ne arī izdomāt plānu, kas dotu kaut mazāko cerību, ka man tas varētu izdoties. Kuģis, kurā atbraucu, bija pirmais, kas parādījies pie šiem krastiem, un karalis izdeva stingru pavēli, ka gadījumā, ja parādītos vēl kāds cits kuģis, tas jāizvelk krastā un ar visu komandu un pasažieriem ratos jāatved uz Lorbralgradu. Viņš ļoti vēlēj ās pagādāt man sievieti manā augumā, lai es ar viņu varētu radīt bērnus, bet man šķiet, ka es drīzāk būtu nomiris nekā uzņēmies tādu negodu kā atstāt pēcnācējus, kurus turētu ieslēgtus būros līdzīgi kanārijputniem un kurus varbūt kā retumus pārdotu karalistes dižciltīgām personām. Pret mani izturējās patiesi ļoti laipni, es biju lielā karaļa un karalienes mīlulis un visa galma acuraugs, bet tas viss norisa tādā veidā, ka aizvainoja manu cilvēcisko pašcieņu. Es nekad nevarēju aizmirst savu atstāto ģimeni. Vēlējos būt starp cilvēkiem, ar kuriem varētu sarunāties kā ar līdzīgiem, un pastaigāties pa ielām un laukiem bez bailēm, ka mani samīs kā vardi vai jaunu kucēnu. Bet mana atbrīvošana nāca ātrāk, nekā biju gaidījis, un diezgan neparastā veidā. Visus šos notikumus un apstākļus es pēc labākās apziņas atstāstīšu.
Biju šajā zemē nodzīvojis jau divus gadus, un trešā gada sākumā Glamdalkliča un es pavadīj ām karali un karalieni ceļojumā uz karalistes dienvidu piekrasti. Mani, kā parasts, nesa līdz ceļojumu kastē, kas, kā jau aprakstīju, bija ļoti ērta, divpadsmit pēdu plata istaba. Es biju pavēlējis pie griestiem istabas četros stūros ar zīda virvēm piestiprināt guļamtīklu, lai atslābinātu grūdienu spēku, ja kāds kalpotājs, sēdēdams zirgam mugurā, mani turēja sev priekšā, kā es to dažreiz vēlējos. Un bieži ceļojuma laikā es šajā guļamtīklā iemigu. Biju pavēlējis galdniekam manas kastes jumtā izveidot caurumu vienas kvadrātpēdas apmērā, lai karstā laikā, man guļot, ieplūstu svaigs gaiss, un šo caurumu es pēc patikas varēju atkal aizvērt ar dēli, kas bīdāms uz priekšu un atpakaļ pa gropi.
Kad aizsniedzām ceļojuma mērķi, karalis nolēma pavadīt dažas dienas savā pilī netālu no Flenflesnikas pilsētas, astoņpadsmit angļu jūdžu attālumā no jūras krasta. Glamdalkliča un es jutāmies ļoti noguruši, man bija nelielas iesnas, bet nabaga meitene bija tik slima, ka tai vajadzēja palikt savā istabā. Ilgojos ieraudzīt okeānu, jo tikai tas varēja būt manas aizbēgšanas ceļš, ja vien jebkad šāda iespēja rastos. Izlikos slimāks, nekā patiesībā biju, un izteicu vēlēšanos doties ieelpot svaigo jūras gaisu kopā ar pāžu, kuru mīlēju un kuram mani dažreiz uzticēja. Nekad neaizmirsīšu, cik nelabprāt
Glamdalkliča deva savu piekrišanu un cik stingri viņa piekodināja pāžam mani uzmanīt, un kā viņa raudāja, it kā nojauzdama to, kam bija jānotiek.
Zēns mani nesa kastē kādu pusstundu līdz piekrastes klintīm. Pavēlēju viņam nolikt kasti zemē un, atvēris vienu no saviem logiem, skumjā grūtsirdībā raudzījos uz jūru. Jutos slikti un teicu pāžam, ka vēlos nosnausties savā guļamtīklā, jo ceru, ka miegs man darīs labu. Es nolikos, un zēns cieši aizvēra logu, lai pasargātu mani no aukstuma. Drīz iemigu un varu tikai nojaust, ka, man guļot, pāžs, domādams, ka nekas ļauns nevar notikt, aizgājis meklēt pa klintīm putnu olas, jo pa savu logu jau iepriekš biju novērojis, ka viņš tās meklē un vienu otru paceļ no klinšu spraugām. Lai nu būtu bijis kā būdams, bet pēkšņi atmodos no stipra grūdiena, it kā tiktu sagrābts riņķis, kas bija piestiprināts manas mītnes jumtam, lai kasti būtu ērtāk nest. Es jutu, ka mana kaste paceļas ļoti augstu gaisā un traucas uz priekšu drausmīgā ātrumā. Pirmais grūdiens bezmaz izsvieda mani no guļamtīkla, bet vēlāk kustība kļuva diezgan vienmērīga. s, cik iespējams skaļā balsī,